37.

Kukū! Jūs mani redzat? A es Jūs gan!

Labrīt!

Tātad, kā mans šoreiz nepiedienīgi īsais (gluži kā vakar Žeņkas ļifons) ievads jau skaidri pateica, parunāsim šodien par neredzamo cilvēku. Kāpēc? A gluži vienkārši tā – kaimiņu Andris kaut kā sen nav redzēts (kopš kaut kādiem pieciem no rīta (parasti man erekcija agrāk nepāriet), kad gāja prom (dīvaini (parasti viņš tajā laikā tikai mājās nāk (tiešām būtu beidzot cilvēcīgu darbu atradis? (diez vai)))) no mājām)), tad nu domāju, ka derētu viņa likteni sīkāk apspriest.

Pirmā jau doma un sajūta tādam neredzama(ja)m cilvēkam noteikti ir kruta. Zin kā – beidzot varēs neviena netraucēts nolikt kluci pie kaimiņu (vai sievas) durvīm, tiklīdz parādies pagalmā (parasti (katru dienu) rāpus stāvoklĪ), netiksi atspārdīts, jo vēl neesi no savas pensijas atdevis naudu par pēdējiem 30 litriem izometildekānpropabutilspirta, ko vakar ar Žeņku un pārējiem kaimiņmājas meitiešiem (ar Uldi priekšgalā (cik nu šamo pazīstu)) izlietojāt (tā arī esi kļuvis neredzams), sievasmāte arī vairs nemācas virsū un nedraud ciemos braukt – neredz taču tevi (vēl tikai sieva un bērni jāpataisa tādi paši (neredzami (nevis auksti)) un bērniem jāatņem maniakālā tieksme visos veidos pakalpot tam elles monstram, ko sauc par sievasmāti (varbūt lētāk tomēr sievasmāti (padarīt tādu pašu (neredzamu un (vai) aukstu)))). Nu, skaista tā dzīve, īsi sakot.

Bet tad atkal doma attīstās drusku tālāk (ziniet, tāpat kā ar mušām – kāpurs, kūniņa, kukainis (nu, tikai te – sākumā tāda nepatīkama kniešana galvvidū (laikam utis atkal jāiznīdē (cik labi Virka viņas izlasīja (no matiem))), tad tāds kā siltums, karstums kaut kur starp ausīm un beigās – ir! Jā, jā, tas pats briesmīgais spēks, kurš ļauj tam pūpēdim starp ausīm pārtapt ieslēgtā 20 000 kw spuldzītē)). Nav tomēr nemaz tik kruta būt tādam neredzama(ja)m cilvēkam. Nu, padomā – kurš tev vairs aizdos naudu priekš jauniem 30 litriem izometildekānpropabutilspirta, ja neviens tevi neredz (nebūs taču pat jāizliekas). Un kurš skuķis barčikā tev vairs kaut odierīti, ko uzlāpīties izmaksās (un kā gan lai citādi iepazīstas), ja nebūsi viņām redzams – nevarēs tūlīt ievērtēt locekļa izmērus? Arī ar to sievasmāti beigās čakars vien sanāk – pataisīsies neredzams pats ar visu sievu un bērniem, kā pamanīsies šos disciplinēt, ja pats viņus neredzi (tiesa gan neredzamā debesu soda dūre, kas jebkurā brīdī var izsist pāris zobus, būtu lielisks audzināšanas (baiļu iedvešanas) līdzeklis). Pataisīsi neredzamu sievasmāti, viss būs labi un lieliski, tikai – ko tad, kad šamai pēdējā stunda būs klāt. Neredzamos taču neapbedī, tad jau arī bēres tā kulturāli nosvinēt (nodzert, kopā ar pārējiem novada alkēniem (pielopojoties līdz nemaņai)) nevarēsi. Un priekšnieks brīvdienu arī nedos – kur tad tā tava sievasmāte agrāk bija, ka neesmu viņu redzējis? Nu, jā, priekšnieku gan pašu varētu pataisīt neredzamu (un kļūsi pats sev priekšnieks(un varēsi dzert, kad (un cik) vien gribēsi (un meitas vest ne tikai mājās (pie sievas (un bērniem)), bet arī uz darbu!))).

Un tomēr – briesmīga dzīve tādam neredzama(ja)m cilvēkam. Tā dzīvojot jau pat mašīnu arī vajadzēs neredzamu pataisīt. Citādi padomā – atkal ar Antošku gonkojot, veco Zojas cūkkūti nojauksiet, a mašīnai pie stūres neviens nebūs bijis. Kam piestādīs rēķinu? Protams – mašīnas oficiālajam īpašniekam.

Tikko atgriezās Andris. Pavisam redzams. Atnesa pāris pudeles (pat ne litrus) nezināmas izcelsmes (neziņa taču tomēr ir svētlaime) alkohola. Tagad dzersim. Līdz Andris atkal paliks neredzams. Ja nu gribat arī pamēģināt, kā tad ir būt neredzama(ja)i, tad esat laipni aicinātas pie mums!