38.

Labrīt! Šorīt parunāsim par mammām. Un pārmaiņas pēc varbūt pat tajā vislabākajā nozīmē, nolūkos, izpratnē un ar tādiem pat vēlējumiem. Nē, nē, temperatūras man nav, murgi nerādās, mirt (cerams) netaisos un arī visādi citādi viss kārtībā (it kā). Andris vienkārši sen nav rādījies, tādēļ pasauli redzu sen neredzētās krāsās. Izrādās, debesis ir zilas kā Austrijas karogs un zāle zaļa kā Austrālijas (vai arī otrādi, ja kaut ko jaucu (pielabojiet mani (gadījumā, ja (tiešām) jaucu))).

Labi, pēc šī dziļi emocionālā un visādā citādā ziņā ļoti īsā ievada (paldies tev, māt, (lai kas (lai kur) tu arī būtu)) visu nopietno runāšanu es gribētu sākt ar vienu vienkāršu jautājumu. Jūs taču bērnībā klausījāt mammu? Nu labi, nezinu, kā Jūs, bet es to darīju. Vienmēr, visos apstākļos, neapšaubāmi un neizbēgami (tēti mainījās katru nedēļu, bet visiem bija garas rokas (kā mērkaķiem (un arī spalvaini (hmm, patiesībā interesanta doma (būs jāatceras))))), ja vien nevēlējos uzzināt, kāda skaņa rodas, tukšu galvu (cilvēka) dauzot pret ļoti cietu durvju stenderi (koka).

Tā nu, ja skolā vēl bija kādas iespējas nepaklausīt (īpaši, kad mums sāka patikt skolotājas, bet skolotājiem – mūsējās), tad mājās tas negāja krastā nekādā gadījumā (incests tomēr (un tētiem diezin vai būtu paticis dalīties)).

Tā nu arī šoreiz, man pašam personīgi ļoti svarīgā lietā (par tās nozīmi manas mātes acīs vēsture klusē (tāpat kā klusē mana māte (ja šo lasa (lūdzu, māt, (padod ziņu (ja šo lasi)))))), man nākas pilnībā pakļauties savai mīļajai māmuļai. Protams, nezinu, vai mana galva ir palikusi pilnāka vai tukšāka, tomēr lieliski zinu (vakar to noskaidroju ar tāda receptora orgāna kā kreisās kājas mazais pirkstiņš palīdzību), ka mana stendere joprojām ir teju nāvējoši cieta (ne velti, kaimiņiene, kura padzirdēja, kā lamājos, iespēris tai **** *** ******* ** ******* ** ******** stenderei, aizrijās (ilgi un dikti mocījās (nē, beigās jau izklepoja))).

Tātad, ko teica mana mamma, kad uzzināja, ka man sākušas patikt meitenes (nepārprotiet, puiši man visos laikos patikuši). Citēju pēc atmiņas, bet... Nu, ideja bija „Nu, seksu tu varbūt kādreiz arī pieredzēsi (ne sava mūža laikā), bet uz šīs zemes gan neapprecēsies.”

Nu lūk, tā nu ir sagadījies, ka manas pēdējā laika pailgās prombūtnes laikā ar vienu no šīs vietnes iemītniecēm viss ir nogājis (ne vienreiz vien) līdz pat kāzām. Nu lūk. Un mamma taču teica, ka uz šīs zemes es nevarot precēties. Un nepaklausīt mammai es tā kā nevaru. Tad ko darīt? Slikts tas vīrietis, kuram nestāv (atbildes prātā)!

Bet visu pēc kārtas. Šovakar paredzēts vecpuiša pasāciens, tad nu visi Jūs esat laipni aicināti pie manis. Jā, arī tu, vilcēn, un tu, jog, (piedod, ka nākas tavu sirdi tik nežēlīgi lauzt vien dažas dienas pēc mūsu attiecību noskaidrošanas). Andris arī būs. Un Džeris arī.

Tad nu par to precēšanās vietu un laiku. Ir ideja – precēšos kosmosā. Nākamā problēma – kā līdz tam kosmosam tiks (kā secināju pēc vienas pērnā rudens filmas (http://www.imdb.com/title/tt1454468/) smuku sieviešu viņiem tur kosmosā netrūkst (bet man jau līdzi jāņem pašam savējā)). Tā nu esmu jau sācis savā piemājas šķūnītīt skrūvēt augšā sputņiku. Starts – rīt no rīta.

Tādēļ visiem maniem šīvakara viesies lūgums – alkohols būs (Andris apsolīja parūpēties (un Džeris solīja parūpēties par Andri (tad jau tiešām būs Andris (un Džeris (un alkohols))))). Bet esiet tik laipni – paķeriet nu katrs pa kanniņai raķešu degvielu, cik nu jums piemājas šķūnītī, pagrabiņā, garāžiņā, āra atejiņā vai kaimiņu mājiņā stāv.

Starp citu, dāmas – tā kā pušķa mešana pašsaprotama iemesla dēļ nesanāks, izsludinu konkursu. Tā, kura pirmā uzminēs un man atrakstīs, ar ko tad es īsteni rīt precos, balvā saņems mūsu sputņiku un raķešu degvielas pārpalikumu (ja tāds būs) izmantošanai savās kāzās, dzemdībās vai bērēs (kas nu pirmais pienāks).

Interesē kāzu ceļojums? Viņš būs. Protams. Kur? Nu, aizlaidīsim paskatīties, vai ir dzīvība uz Jupitera. Gaidiet paziņojumus jau pēc atgriešanās. Pagaidām bija prieks Jūs pazīt. Gaidu konkursa atbildes un vakara pasākuma viesus ar degvielas kanniņām!