30.

Vārds pa vārdam un esam jau aizdzīvojušies līdz ierakstam numur trīsdesmit! Nu ko, ar to arī Jūs apsveicu. Un pie viena varu ieteikt labu terapeitu, kas varētu palīdzēt tikt vaļā no manis rakstītā pārmērīgas lasīšanas nevēlamajām sekām.

Labi, atgriežoties pie manas parastās, viegli sarkastiskās rakstīšanas. Kopš šodienas man ir jauns dzīvokļa biedrs. Vārdā Andris. Jā, tie, kas rūpīgāk līdz šim sekojuši līdzi šeit rakstītajam, varētu viņu atcerēties. Bija tāds indivīds ar fenomenālām spējām alkohola pazudināšanā un sievai uz nerviem krišanā. Izrādās, pasaulē ir vismaz viens radījums, kas viņu pārspēj vismaz otrajā kategorijā, proti – paša personīgās sievas māte. Bet par visu pēc kārtas, sāksim tomēr no sākuma.

Tātad – sākās tas viss šorīt. Vismaz man šķiet, ka tas bija šis rīts. Blakus gulošā būtne vārdā galds (kājas tiešām četras un skabargainas, bet ar pareizā garuma svārciņiem izskatījās tīri tā neko) pēkšņi pārtrauca dramatiskā soprānā krākt un sāka mani fiziski iespaidot ar varen asiem elkoņiem (diviem pēc skaita). Kad nu beidzot sapratu, ka nāksies vien šo jauko lēdiju izmest, lai varētu turpināt gulēt, ātri vien nācās secināt, ka daļēji tāpēc arī esmu ticis iekaustīts. Proti, lai panāktu manu došanos uz durvju pusi. Jo pie durvīm kāds (izrādījās, ka tas bija kaimiņu Andris) cītīgi taisīja nelabu troksni.

Kad nu beidzot atdarīju tās durvis, psiholoģiski būdams jau nobriedis, ka tūlīt ieraudzīšu pakaļā nāvīgi ievainotu, mirstošu alni vai varbūt valzirgu, nu, vai polārlāci (nav gadījies, ka pie mana dzīvokļa durvīm vispār būtu kaut kas pakaļā nāvīgi ievianots un/vai mirstošs, tomēr var taču gadīties). Atveru (ar mokām un lielu lamāšanos sameklējis atslēgas, kuras sazin kāda suņa pēc (nez, kur Andris savu Džeri nobāzis?) atradās manas gultas biedrenes vienā no ķermeņa atverēm) un tur... Jā, Andris. Tāds patīkami pēc vīna smaržojošs, bet rītam vēl salīdzinoši svaigs (kā jau teicu, šķiet, ka bija rīts, bet nezinu – tumšs bija). Arī azotē kaut kas apaļš un klunkšķošs. Lūdzās ienākt. Atļāvu, laikam nebija laba doma, jo galds pacentās momentā nozust, joprojām būdama vien dzeltenā mežģīņu veļā (skaists skats, bet gadalaikam kaut kā neatbilstošs likās).

Ar grūtībām tikām līdz virtuvei (man jau kaut kā vieglāk likās, bet Andrim gan bija visai sarežģīti – dzīvoklītis par šauru, lai pārvietotos četrrāpus), apsēdāmies, galda vairs nebija... Tā nu apaļais un klunkšķošais tika pārkrāmēts no Andra azotes pa taisno uz grīdas. Sākām apaļo tukšot un klunkšķošo uzdzert. Sākām arī runāties. Te nu beidzot tiku kaut kādā skaidrībā, tiesa, pirms tam necenzētus vārdus nācās daudz lietot.

Bijis agrs, kaut kādi pieci no rīta (pārliecināts Andris nebija, bet agrāk viņš no Madaras mājās nenākot), kad zvanījusi jau minētā Andra sievas māte (sasodītā lauciniece no tik dziļa pagasta, ka par pulksteņa izgudrošanu laikam vēl nav dzirdējusi). Uzklausīta, lai arī labrīta vietā saņēmusi rindu necenzētu vārdu. Izrādās, pēc stundas kāpjot autobusā un pēc apmēram trim ar pusi būšot ierasties pie Andra (to runājot, Andrim vēl tagad mati sacēlās (ceru, ka tikai mati un nekas cits)), paciemoties pirms svētkiem un tā. Sasodīts. Vārdu sakot – Madarai vīram naktsmaiņa nav katru nakti. Sasodīts. Citi kaimiņi viņu pat redzēt negribot (nevarētu teikt, ka pēc nesenā atgadījuma ar Uldi un atslēgām es gribēju baigi). Sasodīts. Lai nu es vēl vienu pēdīgo reizīti izglābjot šamējo.

Kad apaļais bija tukšs un ar klunkšķošo bijām līdz galam salāpījušies, beidzot ar smagu sirdi pieņēmu šo piedāvājumu.

Kā tas beidzās? Katastrofāli. Tikai pirms desmit minūtēm attapos, ka gulta man ir tikai viena un uz grīdas arī vietas lāgā nav. Katastrofa pilnīga. Vēl vairāk – Andris pieprasa sievieti vai vienkārši stāšoties attiecībās ar mani. Nekā nebija, nepieļaušu. Glābiet!

Jā, galējai mistērijai vēl arvien atklāts ir jautājums, kur palika Džeris. Andris zvēr, ka neatceras, kur viņu licis, bet sievas mātei apēšanai taču nebūšot atstājis. Labi, nav svarīgi.

Dāmas, ja Jūs esat divas un gribat šonakt intīmas attiecības ar alkoholiķi un viņa piespiedu kaimiņu – dodiet, lūdzu, zināt. Tas ir dzīvības un nāves jautājums. LŪDZU!!!