31.

Tā, brāļi un māsas! Ir noticis nepieļaujamais. Gariem ievadiem nav laika, pateikšu tikai, ka man joprojām ļoti patīkami Jūs visus redzēt. Prieks, ka vēl esat dzīvi, ceru, ka tā tas arī paliks. Vienmēr. Nu, protams, ne pavisam vienmēr, ne ilgāk, kā tas būtu dabistiski piedienīgi, ja.

Bet attiecīgi, ķersimies pie lietas. Kas notiek? Nu, pirmkārt, Džeris vakar tomēr atradās. Šausmas. Izrādās, ir tomēr lietas, ko es vēl joprojām nevēlos un nebūtu vēlējies redzēt. Piemēram, vācu aitu suns, kurš ļoti veiksmīgi paslēpies zem vannas un tēlo slapju grīdlupatu. Tas, ko Andris ar Džeri pēc tam izdarīja, vispār nebūtu vārdiem piesaucams. Pateikšu tikai vienu – tas suns nepanes alkoholu.

Labi, pārejot pie traģēdijas, kas mani piemeklējusi tiešā veidā, stāsts sākas šeit. Attiecīgi – Andris vakarnakt tomēr izdomāja, kur dabūt sievieti (par sugu, vecumu, tautību un citiem parametriem neesmu pārliecināts, vēlāk sapratīsiet, kāpēc). Atvilkās ap sešiem no rīta, kārtējo reizi pamodinādams visu kāpņutelpu ar skaņu efektiem brīdī, kad cītīgi lika kluci pie mīļotās sieviņas namdurvīm. Kā viņš dzīvs tika no turienes prom, kad durvis atvēra mīļotās sieviņas ne tik mīļotā mātīte, tā arī neesmu sapratis. Tajā vietā vispār stāsts kļūst stipri nesaprotams, jo Andrim no bailēm runa sāk raustīties un spējīgs viņš tad tikai nesakarīgi murmulēt un cītīgi turpināt likt kluci. Redzams, alkoholu panes labāk nekā Džeris, bet arī par to vēlāk.

Tālāk seko notikumu rekonstrukcija pēc Andra nesakarīgā stāstījuma un nelielas liriskas atkāpes līdz ar interpretācijām manā izpildījumā. Tātad – atnācis un būdams visai nekādā kondīcijā, kā jau tas mēdz gadīties, kad krietnā pālī, stiepdams uz pleca puscūku, tikko pēc seksa, ar mēteli uz plikas miesas esi nācis mājās kilometrus desmit. Runājot par puscūku, tā liek domāt, ka viņš bijis uz veco cūku fermu pie vecās Zojas (kas zina, kas vecāks – cūkas vai ferma vai Zoja). Tātad, atnācis un būdams visai lielā šokā, ka mīļotās sievas māte tā ņēmusi un iztraucējusi viņu defekācijas procesa laikā (pēc viņa vārdiem gandrīz erekciju uz mūžu atbaidījusi), viņš secinājis, ka vajagot iedzert. Es neesot bijis runājams (kā tas parasti ir, ja mani nedaudz pēc sešiem rītā pamodina pie durvīm defekacējošs smagi iereibis indivīds, kurš grib tikt iekšā un tad vēl nesaprotamā kārtā velk līdzi daudzus kilogramus svaigas cūkgaļas), tādēļ nolēmis, ka dzers viens. Tomēr šajā brīdī ierunājusies sirdsapziņa – vienam dzert taču ir alkoholisms! Nu, ko nu darīs? Nolēmis, ka dzers ar Džeri. Tā arī izdarījuši. Kā jau minēju – Džeris nepanes alkoholu, kā to varēja saprast, kad atradu slapju grīdlupatu Džera personā zem savas vannas.

Tālāk – dzēruši, dzēruši abi vīri, kamēr viens no viņiem (pieņemu, ka Andris) atcerējies, ka cūka ta svaiga. Gaļa var sākt pūt vai ne. Tā nu bijis jāsadomā, ko ar to nabaga lopiņu darīt tālāk. Sekoja garš un plašs skaidrojums, ka mans ledusskapis esot tik mazs, ka tur pat sprāguša roņa locekli nevarot iedabūt. Tad nu secinājuši, ka sākumā to gaļu vajagot pagatavot kaut kādīgi un tad jau redzēs, ko tālāk. Tā kā nažus es kopš Andra ierašanās turu aiz atslēgas (jo nolādēts žmogs esot, kā Andris teica), tad sadalīt to lopiņu viņi nav varējuši, bet manā cepeškrāsnī (nerunājot par pannām, b***) nevarot pat pusi no sprāguša roņa locekļa iedabūt. Ko nu darīs? Ilgi kasījuši aiz abām ausīm, kamēr Džeris ieteicis (tieši tā teica Andris), ka jācep to cūku ugunskurā.

Pagalmā taisīt ugunskuru aizliedz pašvaldības saistošie noteikumi. Un vēl tur bijis auksts, kā man apzinīga pilsoņa balsī paziņoja Andris. Tad ko nu darīt? Ceps turpat, dzīvoklī uz grīdas. Nezinu, kur un kā viņi izķēruši kurināmo (pēc dūmu smakas to nebija iespējams noteikt), bet pamodināja mani jau ugunsdzēsēji. Pagalmā satiku arī Andri, (Džeris tika iznests vēlāk – novēmies un vēl joprojām izskatījās pēc slapjas grīdlupatas), Andra sievu un tās māti, kā arī vairumu citu kaimiņu. Pēc pāris stundu salšanas un šī stāsta iepriekšējas sagatavošanas, sniedzot paskaidrojumus ugunsdzēšiem un citiem vīriem formastērpos (dīvaini, kāpēc nebija meiteņu formastērpos) esam atgriezušies manā miteklī.

Par laimi, degšana nebija tā briesmīgākā, grīda gan vienai telpai būs jāmaina. Un visa pārēja apdare arī. Tomēr visvairāk mani satrauc tas, ka tikuši iznīcināti – galds (viens gab), krēsli (vismaz divi gab, par precīzu skaitu šaubos, jo šķiet, ka kaimiņi arī pie marodierisma ķērušies) un viss mans nenormāli mīļais grāmatu plaukts ar visu savu saturu!

Biedri, palīdziet – atdodu gādīgās rokās Andri un Džeri. Viņa sieva gan vēl nedaudz runā pretī, bet cik ilgi pati savai mātei pretosies. Lūdzu, glābiet!