29.

Nu tad tā, brieži – trešdiena ir klāt un tas nozīmē, ka pienācis laiks sagādāt alkohola krājumus, lai nedēļas nogale netiktu pavadīta veltīgi, bet gan veselīgā vieglā delīrijā. Ja nu kāds alkoholu pavisam ne un ne, varbūt tad zina, kur Latvijā tādu drošāku košļājamo tabaku dabūt?

Bet vispār šorīt saruna ne par alkoholu vai delīriju, ne arī par sievietēm vai meitenēm (jā, man arī ļoti žēl, iznesiet, lūdzu, to ģībušo no auditorijas). Šoreiz runāsim par lopiņiem. Jā, protams, baltā pelīte arī ir lopiņš, tomēr, kamēr neesat man uzskatāmi nodemonstrējis, kā norit balto pelīšu piena ieguve un tirdzniecība, tikmēr runāsim par citiem lopiņiem. Konkrēti par kādiem, to noteikšu es atkarībā no saviem mērķiem un negarastāvokļa.

Kā jau nesen minēju, ziema no manis tā arī aizdevās. Principā tagad gaidu vasaru. Meitene, kura nemācēja nest smaidu, drīkst atgriezties katrā laikā, ja vien joprojām nemāk nest smaidu – mans iekšējais skolotājs sen nav ticis pie darba. Kāds tam visam sakars ar lopiņiem? Vistiešākais, bet tūlīt līdz tam nonāksim.

Attiecīgi, pēc sarunas ar kādu ļoti gudru sievu, kura vakarnakt nesaprotamā kārtā bija tikusi iekšā pie manis cauri aizslēgtām durvīm, sapratu, ka ļaunākais variants varētu būt grūti paredzamā un diez vai gaidāmā, tomēr teorētiski pieļaujamā pēkšņa ziemas atgriešanās. Starp citu – ar vakarnakts viešņu precēsimies, tiklīdz šī atgūs samaņu un novilks savu stulbo masku, gribas seju tomēr redzēt. Vēl nesaprotu, kas tā tagad par modi priekšspēles laikā par visām varītēm censties nozilināt man attiecīgas ķermeņa daļas un kliegt, ka es neko nesajēdzot, esot nenormā piedzēries un vispār, šī esot vīrietis (tik simpātiski neskūtu vīrieti gan neatceros sastapis).

Bet nu lūk, atgriežoties pie dzīvnieku problēmas – vajag sarglopu pret ziemu. Suņi neder – neesmu pārliecināts par ziemas nacionālo piederību, tomēr tos viņa ēd. Zinu pavisam droši, ja laikā, kamēr viņa bija pie manis, apkaimē pazuda visi, atkārtoju, visi klaiņojošie suņi. Bengālijas tīģeri, ja nemaldos, mājās turēt neļauj likumi. Ar krokodiliem ir tāda maza nelaime – viņi ēd nožēlojami reti, vielmaiņa nenormā lēna, tātad – iebaros pārāk ātri. Lūk, ar šādām problēmām saskaros nemitīgi kopš vakarvakara, kad pēkšņas apskaidrības brīdī (kam tāda neuznāk, ja priekšspēli iesāk, bakstot tev ģīmī ieroča stobru) sapratu, ka man vajag, es gribu un man būs sargmājlops.

Atgriežoties pie problēmas ar visu un visiem (mājdzīvnieku izvēles jomā, es domāju), sākumā ideja bija pitons, kuru pats varētu arī nēsāt kā jostu, bet nepatīkami pārsteidza opcija, ka, ja lopīns savu upuri nav kārtīgi nožņaudzis, tas varot ņemt un izgrauzties (jūs jau neesat redzējuši, kādi ziemai zobi) pa taisno no čūskiņas vēdera. Neder tātad! Ko tālāk darīt? Hmmm, domāju, ilgi un dikti domāju, pa to laiku gandrīz aizmirsu, ka topošo sievu jāsašņorē tā kārtīgāk. Pēc trešā akta jau gandrīz pamanījās aizbēgt.

Un te nu, ceturtā akta laikā, mani ķēra atskārta (laikam tā pastipri iespēra pa kreiso sēklinieku) – kādus ļoti jaukus lopiņus romieši izmantoja savās arēnās? Ziloņus? Jā, arī tos, tomēr neturēšu mājās kādu, kam pie sejas ir lielāks čibriks nekā man. Tātad, ko vēl viņi tur izmantoja gladiatoriem par prieku un patikšanu? Jā, draugi – kaujas begemotus.

Tā nu meklēju begemotu – vēlamie parametri – mātīte, auglīgā vecumā, izmēri, ne mazāki par 180-120-180, melnmate vai stipri tumša brunete. Jābūt kauslīgai un ar veselīgu apetīti, lai spētu radīt pēcnācējus un noturēt svaru ne mazāk par 175 kg. Prasme pārvietoties uz pakaļkājām un sazināties valsts valodā tiks uzskatīta par priekšrocību.

Tā nu, gaidu savu nīlzirdziņu! Piesakies!

Un tam pid***am, kura suns mani vakar sakoda, vēlos novēlēt – vieglas smiltis sunītim. Šaubos, vai ilgi viņš izturēs, ņemot vērā, cik manā dimetilēteretilspirtā vakar bija asiņu. Slimnīcā ilgi smējās, kad ieraudzīja analīžu rezultātus. Bet, kad mēs ar nīlzirdziņu pastaigāsimies pa ielu, parūpēšos, lai viņš iekož tam saimniekam vārīgā vietā. Es tevi labi nopētīju, maita!