25.

Labrīt! Nobrēcās saule un dabūja bietē no kaimiņu Andra. Jā, nebija viegli vecajam vīram, ar paģirās pušu plīstošu galvu klausīties saules ikrīta sveicienā. Tā nu tas iegājies – tiklīdz ārā gaisa temperatūras grādi krīt un kaimiņu Andrī alkohola grādi kāpj, saule saprot, ka labāk kādu laiciņu vairs nerādīties.

Bet kāpēc es par to? Nu, vispār ir vismaz divi iemesli. Pirmais – es esmu nenormāli dranķīgā, varētu pat teikt, slepkavnieciski noskaņotā, omā. Kāpēc? A tas pats kaimiņu Andris. Maita. Izlaidies kā izlietots prezervatīvs pa visām kāpnēm savu (un manu) durvju priekšā. Un kurš nelaimīgais, vezdams simpātiska paskata meiteni vārdā Uldis uz mājām, uzkrīt tam lopam tieši virsū? Nu, protams, jā, Jūs pareizi domājat – kurš cits, ja ne Jūsu padevīgais kalps. Šļosers, kurš ta cits, kā sacīt.

Kad Uldis, skaļā un nelabā balsī brēkdama un mežģīņotos apakšsvārciņus zibinādama, bija uz mūžīgiem laikiem pazudusi no manas kāpņutelpas un manis (lai gan mana persona bija ieguvusi tik burvīgi simpātisku alkohola, brāgas un fekāliju aromātu sajaukumu, ka pašam gribējās to pamest), nācās sākt komunicēt ar kaimiņu Andri. Nē, nepārprotiet, Andri es ne – viņam ir sieva. Vienkārši, jāsaprot taču, kāpēc cilvēks ziemas (it kā) laikā nakts (ja vien, protams, atkal kāds maita nav kāpņutelpā spuldzīti izskrūvējis) laikā guļ pie savām durvīm (ārpusē, nevis iekšpusē ar cirvi mugurā, kur tas vēl būtu loģiski saprotams). Pajautāju (labāk nebūtu pūlējies). Par atbildi saņēmu vēmekļu šalti tieši sejā. Pārsteigumā pat atslēga no rokām izšļuka. Un tieši tā nolādētā kaimiņu Andra plaši atplestajos žokļos. Labi, ka nenorija, maita. Citādi ārā vilktu kailām rokām, pa to galu, kur saule parasti neiespīd.

Kad nu biju viņu puslīdz kulturāli (sperdams pa seju, nevis starp kājām) dabūjis malā no savām durvīm (šķiet, sieva, sadzirdējusi, ka aiz durvīm kāds ir, izdarīja loģiskos secinājumus un pacentās aši savākt savu kustamo īpašumu Andra personā), beidzot varēju ielauzties savā miteklī. Par to, kādas pēc orāla kontakta ar kaimiņu Andri ir manas atslēgas, nerunāsim, vēl tagad mirkst etiķa esences, benzīna, acetona un dove šķīdumā (1:1:1:1), cerībā, ka atgūs savu līdzšinējo personību. Nomazgāju seju, izmetu kaimiņu Andra smaku, krāsu un uzvedību pārņēmušo uzvalku pa logu un likos gultā. Viens. Sasodītais kaimiņu Andris!

Tagad par otro manas neapmierinātības iemeslu. Tas ir/bija šis rīts. Precīzāk – saule. Piedodiet, bet, vai tiešām pat šai sieviešu kārtas (kā liecina vārda „saule” piederība sieviešu dzimtei) būtnei nav skaidrs, ka vīrieti pēc neizdevuša seksa nevar modināt astoņos no rīta ar spilgtu gaismu un kaimiņienes balsi aiz sienas? Cūcība, cūcība, cūcība!

Apsēdos ar kafijas, kura pēc pagājušās nakts notikumiem man vairs nekad negaršos tāpat, krūzi rokā un sāku domāt par šo ierakstu. Un lūk, izlēmu, ka vēlos rakstīt uzsaukumu. Draugi! Esošie, topošie, bijušie un izbijušie! Vai vēlaties dzīvot vietā, kur nav jācieš no kaimiņu Andru un visādu sauļu terora? Vai gribat būt brīvi no bailēm, ka Jūsu atslēgas jebkurā brīdī var norīt viena sasodīta alkīna plaši atplestā, bezdibenīgā un dibenam atbilstoši smirdīgā rīkle? Gribat, bet nezināt, kā?

Man ir atbilde! Luijs XIV taču bija Saules imperators. Nu lūk – tad kļūsim par Nesaules republiku! Pagaidām gan valsts pamati ir visai švaki – platība 18 m2 un iedzīvotāju skaits apaļš 1 – tarakānus es neskaitu. Bet tieši šies viens iedzīvotājs likumīgās un tiešās demokrātiskās vēlēšanās ievēlējis mani par prezidentu, premjeru, visiem ministriem, parlamentu, augstāko tiesnesi un armijas virspavēlnieku vienā personā!

Tad nu šobrīd es aktīvi meklēju jaundibinātās Nesaules republikas iedzīvotājus (jo īpaši iedzīvotājas (lai gan arī iedzīvotāji noderēs bruņotajiem spēkiem (lielgabalgaļas dienesta pakāpē))). Uz priekšu – par mani un demokrātiju manā apgaismotajā personā!

Interesentus par pilsonības iegūšanu rakstīt privāti!

Visu zemju seksa gribētāji – savienojieties!

Nesaules republikā alkīnu nav (pagaidām)!