27.

Biedri! Ļaujiet Jūs sveikt šajā jaukajā 2. decembra rītā! Ko, nav rīts? Neko nezinu, ārā ir tumšs un mans pulkstenis rāda vienu. Ko, tad tas pulkstenis nerāda otro datumu? Ziniet, cienītā, pati Jūs nerādāt, ko vajag!

Labi, tātad, bez tālākiem tingeltangeļiem un mazo gulbīšu dejām (lai gan to otro būtu jauki paskatīties mazgadīgu sieviešu kārtas nūdistu izpildījumā) pie lietas. Un lieta šoreiz sekojoša – tāds vairāk vai mazāk cilindrisks, ar nedaudz sfēriski noapaļotu galu pričindālis, atrodams bieži pa vienam eksemplāram uz katru kādas sugas vīriešu kārtas indivīdu. Tiem, kam bioloģijā bija divi, paskaidroju – par paternitāti ir runa.

Tiem, kam vēl nav skaidrs, paskaidroju – par paternitāti augstāk minētais temats tiek saukts sākot no brīža, kad (vismaz, pieņemot, ka kāda dāma pārmaiņas pēc nelej Jums uz ausīm baltas čuguna pīlītes) ar tā palīdzību ticis radīts kāds nebūt (bet labāk gan būt) pēcnācējs (plašāk pazīstami ar tādiem tautas nosaukumiem kā „dēls/meita”, „bērns/-i”, „sīkais/-ie” un tamlīdzīgiem). Tajā brīdī tā štelle kļūst par ļoti krutu lietiņu (un lielām ziepēm tajā pašā laikā), kaut arī agrāk tikai pa kājām maisījās un visādas problēmas radīja.

Par krutu lietiņu pirmkārt tādēļ, ka (ja ticam dažādām nepamatotām un nepārbaudītām ziņām) Jūsu pēcnācēji Jūs turpmāk nodrošinās ar visu sadzīvē nepieciešamo. Nu, ēst viņus un gulēt ar viņiem gan tā kā nav pieņemts, bet tas tā tikai pie mums (Āfrikā, kā stāsta, darot abus divus). Kur slēpjas āķis? Hmm, nu, jā, sākumā Jums nāksies vismaz pārdesmit gadus rūpēties, lai tie mazie čūskulēni neiekostu vārīgā vietā (jā, tajā pašā paternitātē) un arī pēc tam, kad jau būsiet kļuvis pliks un nabags, pērkot viņiem tādu lelli, šitādu novelceni un vēl kaut kādu lamborgini, tad arī viņi vēl var ņemt un tomēr kost. Maitas nelielie!

Priecīgi saberzējis rokas, ka pašam šādas nelaimes vēl nav (lai arī tas neļauj uz savām detaļām attiecināt svēto paternitātes vārdu), autors sāk domāt, kāpēc vispār šito palagu sāka rakstīt. Ā, nu kā ta. Runa bija par to, ka Jūs ar savu eksistenci jau defoltā padarāt kādam citam to pašu čibriku par paternitāti. Sapratāt, par ko es runāju, ja? Nu lūk, plaši iespēju lauki paveras situācijā, ja personīgi šīs paternitātes īpašnieku nepazīstat.

Kādi lauki? Nezinu, neesmu ne arājs, ne sējējs (dažus mezglus gan mūžā esmu atsējis), bet. Nu, es arī tā kā īsti skaidri nezinu, kurš tad pēc manas dzimšanas paternitātē iedzīvojās. Māmuļai traki īsa atmiņa bija, kad es piedzimu. Un pēc tam vēl īsāka, ņemot vērā, ka vīrs mainījās vismaz reizi nedēļā un divi vai vairāk šādi vīri mūsu dzīvoklī, kur es šobrīd rakstu, izkāvās vēl biežāk.

Bet tātad beidzot esam nonākuši līdz visa šī sviesta jēgai. Gribu tēti. Nē, kurš katrs nederēs. Nē, Abramoviču arī nevajag. Nesapratāt? Hmm, nu, mēģināšu paskaidrot ar piemēriem. Kas bija tētis Ahillejam? Un Hēraklam? Un Romulam un Remam? Un Aleksandram Lielajam? Un Persejam? Un Tēsejam? Un Mīnotauram? Un Sīsifam? Un Faetonam? Un Helēnai? Un Kastoram un Polideikam? Un Asklēpijam? Nu, sapratāt? Lieliski, ejam tālāk.

Tātad (tarakānus sitot, rokas sāk nogurt, tāpēc šovakar pabeigšu ātri (nē, ne to, ko te samaitātākie padomāja (jā, mammu, sievietes es tomēr māku atrast (vairāk, biežāk un labākas nekā tu vīriešus)))), kas gan varētu mana tēta personību apstiprināt vēl labāk nekā mamma? Nu, un ņemot vērā, ka ar tās klases tētiem, kādus minēju iepriekšējā rindkopā, guļot, bieži ar tām dāmām visādi brīnumi gadījās, kas gan teicis, ka tai manai mammai nevarētu būt gadi... 20?

Tā nu (nu jau pavisam maz, sagatavojieties, pacietību, lūdzu) – meklēju mammu. Pieteikties, rakstot uz profilu. Obligāti norādīt ticamu mana tēta identitāti un pastāstu, kā tev, mammīt sagadījās ar viņu sagulēt. Arī fotogrāfiju obligāti (ja nu man arī sagribas ar tevi sagrēkot, pa meksikāņu modei :D ).