24.

Nu, bērni un visi pārējie, kas lasa manas pasaciņas. Esiet sviecināti. Pēc vienas briesmīgas dienas, izkrītot no šejienes publisko dienasgrāmatu aprites, esmu atpakaļ. Liekas, nekas briesmīgs par laimi nav noticis – zeme vēl griežas un kaimiņu Koļa, izguļot paģiras, skaļi krāc. No apakšstāva virtuves nāk aizdomīga asinsdesu smarža, liekot domāt, kas, diez, noticis ar kaimiņmājā dzīvojošo, par ruksi iesaukto, Vitju. Pagalmā bērni no baltas, kokaīnam vizuāli aizdomīgi līdzīgas substances mēģina veidot „sniegavīrus” un pikoties ar to. Pa radio kārtējo reizi stāsta, kas jādara, ja esat beidzot uzzinājis, ka arī Jums ir tāds iekšējais orgāns kā prostata (nekad neesmu sapratis, kāda no tādiem orgāniem jēga, tāpat kā ar aklās zarnas piedēkli – uzzini, ka tev tāds ir tikai, kad sāk sāpēt). Īsi sakot – idille, zālīte zila, debestiņas zaļas, putniņi spīd, saulīte čivina un eži rudens pilnmēness gaismā, ierakušies lapu kaudzēs, nenormāli skaļi pārojas. Viss būtu skaisti un labi, ja ne...

Tfu, bļāviens, kaut kā pavisam ne vajadzīgajā toņkārtā iesāku. Lai gan – patiesību baltu kā krītošs sniegs jau vien sarakstīju. Bet, nu jā, ne jau par manu pagalmu (o, atkal Gaļas tante vāc kopā skaisti sasalušas lielizmēra vīriešu apakšbikses no veļas auklas) gribēju Jums stāstīt.

Vakar pagadījās tā apšaubāmā laime paviesoties (un veselu vienu nakti pavadīt arī (nē, nepārprotiet, gultas tur, izrādās, ir tikai vienguļamas un sieviešu kārtas personāls briesmīgs (vismaz tā daļa, ko redzēju es)) Vidzemes slimnīcā. Nu, tajā, kura atrodas vienā visai lielā Ziemeļaustrumlatvijas pilsētā pie Gaujas, nevis, kā to varētu spriest pēc nosaukuma, ciematā nedaudz uz dienvidrietumiem no Smiltenes.

Nav pārāk svarīgi, ko es tur darīju, piebildīšu tikai, ka neatrados tur gluži labprātīgi. Vienkārši, priekšnieks, vakar ieraudzījis manu degunu, pateica, lai tuvāk par simts metriem viņam nerādos. Un, lai pārliecinātos, ka šo autoritāri doto rīkojumu ievēroju visiem spēkiem un pēc labākās sirdsapziņas, norīkoja man eskortu. Divu baltos halātos tērptu vīriešu kārtas medmāsu (bļāviens, glupi skan, bet labāk noformulēt nemāku, tāpēc turpmāk tekstā – Gena un Saša) personās. Lai tas, ka šo neapstrīdami debess doto pavēli tiešām ievēroju pat par spīti savai neaprakstāmajai vēlmei strādāt un mūžam baudīt no mūsu enģeliskā šefa krītošo gaisma, Gena un Saša mani iekrāmēja savā mašīnā (tādā baltā ar sarkaniem elementiem) un piedāvāja aizvest uz Valmieru. Uz jautājumu, vai šmiga būs, atbildēja noliedzoši. Meitenes gan piesolīja. Bet mašīnā smēķēt neļāva. Maitas.

Kad nu nonācām galā, daudzstāvu monstra, ko daži smalki sauc par slimnīcu, vēderā, izrādījās, ka visi solījumi ir tīrais blefs. Gena ar Sašu vai Saša ar Genu, kā nu Jums labāk tīk, bet abi kaut kur nozuda. Ap mani savairojās bars Sašam ar Genu aizdomīgi līdzīgi vizuāli noformētu sieviešu dzimuma būtņu (būtu aizvakar drusku vairāk dekānpropilspirta izlacis, domātu, ka klonēšanas eksperimentā kaut kas nojucis), lika izģērbties (kas man nācās stipri grūti, ņemot vērā iedzimtās kauna jūtas), tad visu ko skatīja, pētīja, čamdīja, raustīja, taustīja, ņēma un deva viena otrai, likdamas nest uz laboratoriju, morgu, oftalmologa, proktologa, otolaringologa, endokrinologa, ginekologa, traumatologa, virusologa un pat logopēda kabinetiem. Beigās vēl tādam pašam – plikam uzdeva rindu visādu neķītru jautājumu (piemēram, kad Jūs pēdējo reizi ēdāt (uz ko es, protams, atjautāju – a vai tad vairāk iespēju ēst man nebūs?)).

Beigu galā uzstādīja ģeniālu diagnozi, kas sastāv no trim burtiem, kas neapšaubāmi norāda uz tās ģenialitāti (acīmredzot tās pilnais teksts ir tik sarežģīts, ka normālu cilvēku prāti nav spējīgi saprasts). Trīs maģiskie burti – ARS. Palūdza pie sevis pārnakšņot. Piekritu.

Izrādījās, ka „pie sevis” ir nodaļa otrajā stāvā ar restotiem logiem, stiklotām durvīm, kuras veras tikai no ārpuses, un cilvēkiem, kas pārtiku iznēsā, tērpušies bakterioloģiskajos aizsargtērpos. Īsi sakot, cik saprotu, man piesolīja dzimumattiecības, bet neiedeva taču beigās. Maitas. Jūtos piekrāpts.

Šorīt tiku brutāli pamodināts sešos no rīta (seko netulkojama vārdu spēle latviešu valodā, kuras galvenā ideja ir stāstījums, kur viņai pašai vajadzētu iebāzt to ledusauksto termometru un vēl aukstāko stetoskopu)... Vēl pie tam to darīja visvecākais relikts, kāds tajā slimnīcā, ārpus patologanatoma kabineta varētu būt atrodams. Nu, mati vēl tagad stāv. Gandrīz nosirmoju tai pašā brīdī. Pēc secinājuma, ka nu jau ar mani viss būs kārtībā, tikai, lai šefam sirds (kuras viņam acīmredzot nav, ja jau mani uz tādu „kūrortu” aizsūtīja) būtu mierīga, nedēļu man neesot jāiet uz darbu, man tika piesolītas brokastis un pateikts, ka rēķinu atnesīs ap astoņiem.

Atnesa. Rēķinu, nevis brokastis. Vēl viena nekaunīga krāpšana, pie tam nesaprotu, par ko man tik dranķīga izrāde liek šķirties no apaļiem 11.00 lasīšiem? Ne seksa, ne brokastu, ne cieņas pret mirušo (kāds es neapšaubāmi esmu kļuvis šefam). Cūcība, bļāviens.

Tā nu, mīļās, ne pārāk dārgās meitenes, laipni lūdzu Jūs pie sevis ciemos. Vīnu un pārtiku vēlams ņemt līdzi pašām, man pagaidām naudas sanāk tikai alum, cigaretēm, pornogrāfijai, prezervatīviem un citām pirmās nepieciešamības precēm. Dārgās dāmas, Jums ar manu apmeklējumu nāksies pagaidīt līdz algai, kuru man sola 17. decembrī.

Nobeigumā jāpiebilst – šovs ar neesoša sniega šķūrēšanu slimnīcas iekšpagalmā ar traktoru nakts vidū bija labs – visu cieņu autoram.