21.

Jā, arī es te vēl esmu. Un, neskatoties uz ētiku, morāli un visādiem citādiem principiem, kritērijiem, cenziem un muļķībām, vēl arvien mīlu ņirgāties par cilvēkiem. Laikus pateikšu, ka ņirgājos par cilvēkiem un tikai, nevis par mirušajiem – kad nu pats piederēšu pie tiem, tad arī varbūt kas šajā ziņā mainīsies, bet tagad – patiešām žēl par notikušo kaut kur tur tālajā galvaspilsētā. Kārtējo reizi izbrīna, cik ļoti mūsu modernajā laikmetā dzīve apstājas dēļ notikuma, par kuru vēl pirms divsimts gadiem manā miestā būtu uzzinājuši tikai nedēļu vēlāk. Vai nebūtu uzzinājuši vispār – mājas tomēr cēla pamatīgāk. Jebkurā gadījumā – esmu ar jums, biedri, kuri cīnījās, dzīvoja un mira tur.

Bet tagad, kad sēru laiks oficiāli beidzas un drīkstam atkal atgriezties pie dzīvošanas. Nē, es netaisos runāt par to, ko nesaprotu. Uzcelt gan šo to mūža laikā ir gadījies, tomēr Maxima ar diviem nezināmajiem un lauku sausā ateja laikam nav gluži viens un tas pats. Tā ka neceriet – vainīgos nemeklēšu.

Arī apspriest radušā zemesgabala turpmāko lietošanu netaisos. Nav tomēr mana zeme, lai arī, ja jau apbedīti viņi tiek citur, nedomāju, ka veidot vēl vienu memoriālu būtu vislabākā iespēja. Varbūt kādu parku ar pāris skulptūrām un piemiņas plāksni. Citādi kaut kā pārāk daudz mums visādu piemiņas vietu. Es nesaku, ka nevajag sērot, tomēr – Talsu traģēdijai tomēr uzstellēts tikai viens akmens. Nedomāju, ka tas būtu nepareizāk. Šeit, protams, traģēdijas mērogi lielāki, tāpēc arī akmenim tad jābūt lielākam, tādēļ pieminēju parka variantu.

Nobeidzot trīs dienu sēras, vēlos pateikt – paldies tiem, kas centās. Un vieglas smiltis visiem tiem, kas jau tur.

Rīt atgriezīšos ar kaut ko vairāk savā ādā. (Starp citu, UK, saprotu svēto sašutumu, tomēr – numerāciju vairāk nejauc, lūdzu).