20.

Labrīt, mīļā! Piedod, bet tu esi pakaļa. Vai arī, labāk – labrīt, mīļā, piedod, bet tu esi pakaļa. Vienā teikumā. Kā nu kuram labāk patīk izvēlieties paši. Arī apzīmējumu minētajai ķermeņa zonai katrs izvēlas pats. Labi, pieņemu, ka nu jau pat manai nelaiķa vecvecmāmiņai viss skaidrs, ejam tālāk.

Jautāsiet, kādēļ es ar šādām rupjībām izceļos jau agrā piektdienas rītā, kas drīz jau solās nemanāmi pāriet pēcpusdienā? Nu, pirmkārt, neesmu pārliecināts, vai tās ir rupjības. Kālab ne? Te nu arī man nākas būt rupjam un atbildēt uz jautājumu ar jautājumu – kāda ir pirmā un galvenā īpašība (vai varbūt īpatnība), ko ohodāmas pirmkārt meklē ohokungos un kungos vispār? Jā, jā, kaut kur auditorijas aizmugurējās rindās kāds jau čukst pareizo atbildi. Jā, skaļāk, drošāk. Drošāk taču, lai visi dzird! Jā, pareizi – neskaitāmu aptauju, pētījumu un statistiku rezultējošie dati rāda, ka šī īpatnība, šis reliktais atavisms no dzīvnieciskās pirmatnes laikiem ir godīgums!

Tā, kad nu tik tālu tikām, aplūkosim dažus gadījumus, kuros vairums vīriešu iedzīvojas milzīgās nepatikšanās, lai arī, izmantojot tikai kripatiņu godīguma, mūsu šīsdienas revolucionārās preces, varētu bez raizēm ātri un ērti iedzīvoties tikai un vienīgi brīva vīrieša statusā. Kā jau saprotams, galvenokārt šīs situācijas saistītas ar dažādiem sieviešu (atvainojiet, lekcijas citādi orientētajiem un orientētajām notiek citās telpās) uzdotiem jautājumiem.

Tad nu pirmais no tiem: „Kur tu, lops, visu nakti biji?” Jau laikus piebildīšu, ka „lops” vietā iespējami visdažādākie citi epiteti un to kombinācijas, piemēram, „smirdīgais zirgēzeļa loceklis” un daudzi citi. Tāpat šis jautājums no sieviešu puses var tikt kombinēts ar dažādu pret vīrieti vērstu rīcību. Rīcība parasti ir agresīva vai nogaidoši neitrāla, ļaujot vīrietim spert liktenīgi kļūdaino soli, ar kuru tiks izprovocēta neizbēgamā agresija. Vairāk neiedziļinoties situācijas smalkumos – vienīgā pareizā un jebkura izglītota 21. gadu simteņa vīrieša atbilde ir: „Mīļā, biju pie tavas mātes, lai beidzot acīs pateiktu, ka arī tu domā, ka viņa ir pārākā kuce. Pēc tam nācās braukt uz slimnīcu, potēties pret trakumsērgu, bet potes bija beigušās un dakteris ieteica vismaz iekšīgi izdezinficēties ar medicīnisko spirtu, ko tad arī darīju, kamēr zakuska neizbeidzās.” Piebilde – visu šo vēlams norunāt vienā elpas vilcienā, bez smaida ēnas sejā vai slāpētas smieklu atbalss balsī, jo tā neizbēgami beigsies ar katastrofu un/vai kastrāciju.

Otrais jautājums: „Dārgais, mamma vēlējās zināt, vai var kādu nedēļu padzīvot pie mums?” Šeit arī iespējamas dažas nelielas variācijas, piemēram, mammai var piekombinēties klāt arī tētis, var tikt minēti dažādi padzīvošanas iemesli un tamlīdzīgi, tomēr vairāku gadsimtu vīriešu pieredze rāda, ka visām šīm detaļām ir tikai sekundāra vai pat terciāra, ja ne kvartāra nozīme. Arī šim jautājumam nepareiza atbilde var izraisīt visdažādākās sekas, jāpiebilst, par veselību vairāk būs jāuztraucas ne jau Jums (šķiršanās tomēr par invalīdu nepadara), bet gan Jūsu mīļākajai (vai mīļākajām, par šo tematu sīkāk runāsim citā lekcijā), kuras var tikt dažādi sakropļotas un/vai nogalinātas (iespējams, pat Jūsu acu priekšā, viss atkarīgs no atbildes nepareizības un konkrētās sievietes). Tātad, pareizā atbilde (jāpiebilst, šoreiz atbildei, lai tā būtu pilnīgi pareiza, jātiek laikus sagatavotai ar attiecīgu praktisko segumu, tādēļ iesaku jau laikus noskaidrot mammas paradumus, migrācijas kalendāru, menstruālo plānu un visu citu saistošo informāciju, ieskaitot, kādu tabaku viņa labprātāk košļā un kur mēdz iegādāties arsēnu (vēlams parūpēties arī, lai ne tabaka, ne arsēns nebūtu pieejami tuvāk kā 200000 km no Jūsu mājām)) uz šo jautājumu ir sekojoša: „Jā, protams, dārgā, es tieši uz nedēļu braucu prom uz kongresu Tbilisi (Kalkutā, Dakā, Kororā, Vanua Levu utt...), bet neesmu paguvis vēl vannasistabā spuldzīti ieskrūvēt. Nu re, būs kāds, kas to manā vietā izdara!” Nākamajā mirklī Jūsu rokās jau ir koferis un aviobiļetes uz Jūsu nosaukto minētā kongresa norises vietu, izlidošana pēc ne vairāk kā trim stundām. (Tādēļ jau teicu – praktisko pusi nāksies sagatavot jau laikus).

Nobeigumā, trešais, kura dēļ šo lekciju arī iesāku ar to, ko daudzi klātesošie nepārdomāti nepamatoti nosauca par rupjību. Jautājums var skanēt divējādi, jāatzīst, abas šīs formas ir vienlīdz mānīgas (ļoti veikls kamuflāžas gadījums) un nāvīgas. Tātad: „Dārgais, ai es tev patīku?” un „Kas tev manī vislabāk patīk, dārgais?”

Nē, izdzirdot šos jautājumus, nav vērts ne mesties bēgt, nedz krist gar zemi un tēlot beigtu, arī mežonīgs dzimumakts turpat un uz vietas, visticamāk paliks nesaprasts no pārējo restorāna (teātra, operas, slidotavas, skolas vecāku sapulces utt) apmeklētāju puses. Arī šeit nepareiza atbilde var beigties ļoti dažādi. Ekstrēmākais praksē redzētais gadījums bija nelaimīgā nepareizas atbildes sniedzēja acu un sēklinieku samainīšana vietām. Jā, kungi, labi vien ir, ka sākat laist apkārt bažīgus skatienus un svīst pastiprināti. Šķiet, tur aizmugurē kāds pat zaudējis samaņu, kamēr cītīgi defekacējis biksēs. Jūs tur, pie loga, atveriet, lūdzu, citādi smaka nav izturama. Paldies. Tālāk, arī šim jautājumam ir tikai viena pareiza atbilde. Un tā pat ir absolūti godīga – tā ir manis jau pašā nodarbības sākumā minētā frāze. Ceru, ka visi to pierakstījāt, ja ne, tā par laimi ir brīvi pieejama arī lekciju konspektos elektroniskajā vidē. Ak jā, kādēļ tieši šī frāze? Hmm, nu pavisam vienkārši - kam gan vēl normālam vīrietim (kā jau minēju - netradicionāli orientētie un orientētās blakus telpā) tā sieviete parādās dzīvē, ja ne patīkamai aktīvajai atpūtai gultā? Un kas ir viens no svarīgākajiem pasākumiem šādā atpūtā? Gurni? Jā, gurni arī, bet ne mazāk (vīrieša saprašanā pat vairāk (atkārtoju - netradicionāļi blakus telpā)) svarīgi ir tie feinie apaļumi muguras lejasdaļā, kā nu kurš viņus dēvē. Padomi par šīs frāzes lietojumu? Hmm, tikai divi un pavisam nelieli – lekcijai atvēlētais laiks tūlīt beigsies. Pirmkārt – šī frāze jāatkārto, cik vien iespējams, bieži, lai viņas galvā pat doma nerastos par jautājuma uzdošanu. Otrkārt, lai būtu vieglāk atcerēties un pildīt pirmo padomu, iesaku to padarīt par regulāru ikdienas rituālu, vislabāk tādēļ, lai tā būtu pirmā frāze, ko pasakāt viņai no rīta, vai pēdējā, ko pasakāt naktī gultā, līdzīgi bučai pirms gulētiešanas.

Labi, ceru, ka visi visu saprata un pierakstīja, ar šo lekciju beidzu! Semināru par lekcijā apspriesto pasludinu par atklātu!