22.

Labi. Un šodien parunāsim par dzīvniekiem (lai arī dažus gribētos saukt par lopiem). Nē, ne tos, kuri Jēkaba ielā Rīgā ceturtdienās pulcējas, es domāju. Tur tomēr daži tīri simpātiski puiši formās (šajā sakarā loģisks jautājums – nez, kā viņiem ar orientāciju) arī apgrozās. Šoreiz es domāju tos lopiņus, ko vjetnamieši mēdz izmantot pārtikā, vietējie čeburekos, bet vispār sauc par suņiem un vai kaķiem.

Atzīšos, suns manā izpratnē vispār ir tāds dīvains dzīvnieks. Nē, piedodiet, protams, suņumīļi, bet... nu, pamēģini tu, cilvēks, kādu uz ielas par kuci nosaukt. Es domāju tās, kuras tiešām tādas ir un graciozi pastaigājas ar ritulī saliektu asti. Nu, un kas notiks? Pēc manas pieredzes, labi tas beigsies tikai, ja suns ir audzis un apmācīts Alpos, kamdēļ, par spīti saimnieka dusmām un protestiem metīsies Jums pakaļ/līdzi Daugavā. Neesmu īsti drošs, kādi ir zviedru imigrācijas likumi attiecībā uz Jums kopā ar svešu suni, tāpēc eksperimentējis īsti neesmu un arī jums neiesaku, bet, ja nu kāds pats grib. Nesakiet, ka nebrīdināju.

Kaķis, lūk visādā ziņā ir daudz interesantāks lopiņš. Nu, kaut vai elektrības ražošanai vairāk noder. Starp citu, elektrības sakarā – kāpēc kaķus neviens šim nolūkam vēl neizmanto industriāli? Sanāk taču neapgūtā biznesa niša. Vēl viena man nesaprotama lieta – suņu vilnas zeķes var dabūt katrā sevi cienošā tirgū, bet kāpēc kaķu vilnas ar uguni nesameklēsi? Nav godīgi! Un nevajag te tagad stāstīt, ka kaķi redz tumsā un tāpēc viņiem tā uguns pie vienas vietas (piedodiet, zaļie, tas nebija pamudinājums (bet pasaulē visādi cilvēki dzīvo, nebrīnos šajā sakarā vairs ne par ko)).

Kāpēc es vispār visu šito penteri uzsāku un novērsu ļaužu uzmanību no svarīgākām (un drūmākām lietām)? Gribēju padalīties – nesen izlasīju grāmatu par dažādu lopu vēsturisko izmantošanu ārstniecībā. Nu, to, ka circeņu kājiņu novārījums labi palīdz pret paģirām, izrādās, jau angļi jau sešpadsmitā (oficiāli, a reāli, droši vien vēl agrāk) sapratuši. Tajā pašā laikā ieteikuši arī interesantu receptīti sāpošam kaklam – atjaukt govs „plāceni” ar medu un iekšķīgi lietot. Panākumus negarantēju, bet, ja kāds drosminieks šito pamēģinās (manā fiziskā klātbūtnē) un paliks dzīvs, ārstēšanos apmaksāšu. Svilināta vilka āda esot perfekts līdzeklis pret visām kaitēm, kam raksturīgi izsitumi – tiesa, man tā arī gan netapa skaidrs, kāpēc lai, piemēram, tie paši mēra buboņi ķertos no ļauža miesas klāt kaut kādai vilka ādai, kura ir jau labi apcepusi un vilka tur piedevām arī jau gadiem nav? Kāds, ja var, tad lai apgaismo man šito. Bet visfenomenālāko metodi pret to pašu mēri ar visiem viņa buboņiem ieteicis kāds cits britu puiks – attiecīgi, ņemam divas dzīvas vistas, izplūkājam šamējām to vietu, kur, kā tēlaini saka, saule neiespīd, un tad to plikās putnamiesas gabalu piespiežam buboņu visvairāk skartajām vietām. Vistas joprojām dzīvas. Buboņi it kā noejot. Hmm...

Labi, atkal aizrunājos neceļos. Attiecīgi, man radās doma! Cik saprotu, delfīnu terapija te tagad ir nemērā kruta štelle, ja? Nu, labi, cik nu kuram kruta, cik dārga, un cik kuram vajag. Bet nelaime, cik saprotu, viena – pie mums ta šamās nav. Un, cik saprotu, ja gadījumā neizdodas, tad pirmie, ko vainot, esot tie leišu delfīni – neesot pareizā suga. Nu lūk, šķiet, esmu atradis letiņu nošku, kā prezīdents teica. Jāievieš brētliņu terapija. Un nekas, ja nepalīdzēs tām vainām, kur noder zirgu un delfīnu terapija. Gan jau arī brētliņas kādu vainu var ārstēt. Nu, citādi pašas var tikt ārstētas no reimatisma un pannas, eļļā un sālī. Bet, nopietni runājot, ļaudis, makšķerējis neesmu gadiem – tie, kas no zivīm un makšķerēm ko vairāk saprot, dodiet ziņu – varbūt tiešām ir vērts. Nu, zivis taču nu jau pat pedikīram lieto. Tad taču... brētliņai tomēr tā mute lielāka. Ja vajag, varam ar kādu haizivi pamēģināt sakrustot – amputācijām derēs, kā likts. Tā ka – idejas tepat vien ir, vajag tikai izzvejot!

Bet vispār, šis raksts ir veltīts kādai diversantei, atceries, meitēn – labāk govs virtuvē, nekā rūgušpiena pilns ledusskapis. :D