AR DUNCI VAR GRIEZT ARĪ MAIZI

AR DUNCI VAR GRIEZT ARĪ MAIZI

Reiz kādos ierakumos sarunājās Ložmetējs, Šautene un Duncis.

“Āā-ūū-mm ..., ” nožāvājās Ložmetējs.

“Ko, nu, bļausties! Piesauksi vēl kādu, ” tam aizrādīja Šautene.

Ložmetējs atbildēja: “Lai jau! Kas tad man! Kā-ā-a sākšu šaut, tā-ā-a sakapāšu ..., jo pēc manis dzīvība nepaliek.”

“Jā-ā-a, ” smagi novilka Šautene un turpināja, “es tā nevaru, jo šauju tikai kārtām vai pa vienai patronai. Varu arī nepagūt nogalināt. Un arī patronas manā aptverē ir mazāk kā tavā patronlentē.”

“Bet es kādreiz griezu tikai maizi, gaļu, dārzeņus, augļus un mežā sēnes, ” sarunā iesaistījās Duncis, “bet tagad esmu griezis arī miesu ... Ziniet? Nu, nav nemaz tik traki.”

Ložmetējs skaudīgi atbildēja: “Tev veicas, tu vari aptaustīt tuvumā, bet es tikai knapi varu saskatīt, kā nošautie krīt, jo manas lodes lido ļoti tālu.”

“Es gan redzu, kā krīt, ” Šautene lielījās, “ir bijušas reizes, kad varēju paskatīties arī acīs. Tajās tāds izbiedēts jautājuma mirklis: kāpēc? Par ko! Bet lode to skatienu atbrīvo no spriedzes.”

“Es miesā lienu kā sviestā, ” sarunu turpināja Duncis, “ir jau gan jāpaskrāpējas arī gar kauliem, bet tas netraucē. Tajā miesā jūtu, kā mani silda asinis, kuras apņem visu asmeni. Tāda lipīga sajūta, kuru gribas atkārtot atkal un atkal. Gluži kā cilvēkiem alkohols un narkotikas.”

Ložmetējs filozofēja: “Ja es kādreiz varētu aizlidot līdzi lodei un paskatīties, kā izskatās tie sakapātie nošautie, jo par savām spējām dzirdu tikai no karavīriem, bet tuvumā neesmu bijis. Žēl.”

Visi trīs palūkojās apkārt, kur pārguruši gulēja ieroču lietotāji un viņu dienesta biedri. Viena kaimiņu šautene mēģināja pļāpas apsaukt, lai klusē un ļauj citiem ieročiem atpūsties, bet tika ignorēta - pārējās tikai klausījās.

Duncis atzinās savās bailēs - būt pazaudētam: “Man vienmēr ir cieša saskarsme ar nogalināmo. Pēc tās asiņu peldes priecājos, ka neesmu palicis miesā, bet izvilkts. Karavīrs tikai noslauka asinis ...”

“Daudz tu esi bijis?” interesējās Šautene.

“Divi cilvēki un viena cūka, ” drosmīgi atzinās Duncis un turpināja, “pirmā reize bija, kad posteņa zaldātiņam pārgrieza rīkli, otrā, kad klusā tuvcīņā mani iedūra pretinieka karavīrā, jo tobrīd šaut nevarēja.”

“Un, kā cūka?” vaicāja Ložmetējs, jo gribēja dzirdēt visus notikumus līdz galam.

“Ar mani to cūku nodūra un sadalīja. Tur pa siltu un asiņainu miesu dabūju izslidināties uz nebēdu. Tad arī sapratu, ka ir vienalga: dzīvnieks vai cilvēks – man tā ir tikai miesa.”

“Jā, katram savi prieki, ” skaļi secināja Šautene.

Duncis turpināja: “Ceru, ka, pēkšņi sākoties kaujai, Karavīrs pagūs mani nolikt vietā. Negribu būt pazudis. Esmu mazs, ne tā, kā jūs, kurus nevar nejauši iemīt zemē.”

Ložmetējs apmierināti atbildēja: “Nu, mani, jau nu, noteikti nē! ”

“Ja vien bumbas sprādzienā neapraks, ” sarkastiski piebilda Šautene, “nu, ar mani gan ir, kā ir - var arī nepaveikties: varu iekrist purvā un nogrimt vai upē noslīkt.”

Ložmetējs nojauta, ka tas nemaz tik visvarens nav, jo ir tikpat neaizsargāts pret nejaušībām kā Šautene, bet neatzinās. Tad Ložmetējs ierakumos pamanīja rosību un saprata, ka, nu, būs atkal jāšauj. Nav ko daudz prātot, jo, kas jādara – tas jādara. Bet bija jau arī vienalga, kurš ar ieroci darbojas – savējie vai svešie, jo Ložmetēja pienākums bija: šaut un nogalināt.

“Nu, sīkaļas, saņemās! ” Ložmetējs nožvadzināja tajā pēc kaujas atstāto tukšo patronlenti, un uzmundrināja savus sarunas biedrus, “tūlīt atkal ies vaļā! ”

Šautene nopriecājās, ka varēs darboties, citādi jau sāka palikt garlaicīgi.

Duncis satraucās: ka tikai Karavīrs to neaizmirst paņemt.

Jā, šie priekšmeti tika radīti, lai nogalinātu un savu misiju tie veica apzinīgi. Vienīgi Duncis varēja griezt ne tikai miesu, bet arī maizi. Šodien tas atgrieza konservu bundžu, tikai maizes nebija.

“Miesa ir padevīgāka, ” secināja Duncis.