ZIRNEKLIS AR VIENU KĀJU

ZIRNEKLIS AR VIENU KĀJU

Pagalmā puikas dzenāja bumbu, bet Gvido pētīja zirnekli, kurš rāpoja pa mājas sienu. Tam bija ļoti garas kājas, bet pats tikai tāds maziņš bumbulītis. Gvido futbols neinteresēja, jo labāk patika vērot dabu: dzīvniekus, kukaiņus, augus – viņš gribēja kļūt par zinātnieku. Citi par viņu smējās un apsaukāja par “skuķapuiku”. Arī vārds viņam tāds nekāds – nez, kurā grāmatā mamma to izlasījusi. Varbūt tas bija meitenes vārds, bet ielika zēnam? Viņš bija tā aizrāvies ar vērošanu, ka nepamanīja, kā pienāca kaimiņpuika, kurš noķēra zirnekli un norāva vienu kāju. Gvido gandrīz sāka raudāt, jo likās, ka sāp viņam, nevis zirneklim. Kaimiņpuika Gvido lika noraut zirneklim pārējās kājas. Gvido atteicās. Pagalma puikas sāka viņu ķircināt, apsaukāt un grūstīt. Zēns saņēmās un norāva vienu kāju, pēc tam otru un tā, kamēr kaimiņpuika pirkstos turēja tikai vienu kāju ar zirnekli galā.

Gvido skatījās uz to, kas bija atlicis, un sāka raudāt, jo bija žēl zirnekļa: “Kā tāds kroplis tagad spēs dzīvot?” Un viņš samina zirnekļa atlikumu – lai nemokās.

Kopš tās reizes Gvido dabu vairs nevēroja, jo apmeklēja boksa nodarbības, no kurām pēc pāris gadiem izslēdza par kaušanos, un, nu, viņš kļuva par ielas huligānu, no kura ne tikai visi pagalma bērni baidījās, bet arī liela daļa pieaugušo.

Pagāja daudz gadi un te pēkšņi – karš! Gvido bija jādodas uz kaujas lauku. Kad viņš tur nokļuva, secināja, ka obligātais dienests armijā bija tikai tāds bērnudārza līmenis. Šeit bija reāli bīstami dzīvībai. Tā kā mamma no pārdzīvojumiem bija strauji novecojusi un fanātiski pievērsusies baznīcai, viņš aizdomājās arī par to, kā mācītāji mānīja cilvēkus, stāstīdami, ka par saviem grēkiem vārīsimies elles katlos, tajā skaitā noteikti arī Gvido, kurš elli vienmēr iztēlojās kā skolas ēdnīcas plīti – pilnu ar katliem, uz kuras katrā katlā kaut kas vārījās. Nē! Īstā elle bija uz zemes virsas šeit – kaujas laukā, kur šāva, sprāga, kur cilvēki tika sakropļoti un nogalināti. Tā bija elle par citu grēkiem. Arī Gvido jāšauj un jānogalina cilvēki. Sākumā bija neprātīgi grūti un viņš sāka cīnīties ar savām bailēm, jo sadot pa purnu ir viena lieta, bet nošaut cilvēku – tas jau ir daudz briesmīgāk. Tāpēc, sākoties kaujai, viņš vienmēr murmināja: “Man tas jādara, man tas jāizdara; ja nenošaušu citu, nošaus mani.”

Līdz kādam brīdim Gvido veicās – ne skrambas! Līdz pienāca tāda diena, kad viņus apšaudīja ar liela kalibra lādiņiem. Reizēm likās, ka gaisā zemes ir vairāk, nekā uz pašas zemes. Viņš tupēja vienā vietā, pilnīgi nekustīgs, ar rokām aizspiedis ausis. Gvido redzēja: kā kādi slēpās, kā no kādiem citiem palika tikai sprādzienu bedres. Vienā brīdī pie viņa nokrita kāda dienesta biedra galva. Gvido to nepazina, jo sejai bija izķēmota grimase, un pat likās, ka tā vēl mirkšķina acis. Viņš tikai izrīstīja frāzi: “Ak, Dievs, stāvi man klāt – sargi mani! ” Te, kādā brīdī viņš vairs neko neredzēja, nedzirdēja. Tā apšaudes beigas Gvido sagaidīja viegli apbērts ar zemi un guva tikai sasitumus un asiņainas, aizkritušas ausis. Viņš uzskatīja, ka bija ļoti, ļoti paveicies un pateicās Dievam par to un beidzot pat noticēja, ka Dievs patiešām ir.

Kādā citā dienā Gvido vienība bija nonākusi mežmalas ielokā, bet tur priekšā milzīga pļava. Viņu jaunais, nepieredzējušais komandieris izdomāja, ka viena daļa kaujinieku, pretinieka uzmanības piesaistīšanai, līdīs pa pļavu un pēkšņi uzbruks no tās, bet tikmēr lielākā daļa vienības paralēli pārvietosies pa mežu un tad negaidīti iesaistīsies kaujā. Domāts, nolemts, darīts! Rītausmā Gvido nokļuva tajā grupā, kurai jāuzbrūk no pļavas. Lauks rādījās noaudzis ar augstu zāli. Tikai nekur tālu jau viņi netika, jo pirmā rinda rītausmas krēslā uzrāpoja virsū rūpīgi nomaskētām mīnām. Gvido redzēja, kā blakus esošo karavīru sprādziens pacēla virs zemes. Galvā pazibēja doma: "Aizlidoja pie Dieva."

Kaut kas karsti smags, apdullinošs aizsita elpu, mutē iesitās asiņu garša, acīs satumsa un aizzibēja dzīve: zirneklim norautās kājas kādu mirkli vēl raustījās kaimiņpuika ilgi staigāja ar robu zobos mammai nepateicu kur noslēpta mana sakrātā nauda nepaspēju samīlēt smuko Gerdu bet tam veprim no pirmā stāva vajadzēja sadot pa purnu kaimiņienei nesalaboju radioaparātu man nav neviena bērna...

Gvido nokrita atpakaļ uz zemes, bet virs tā viņa Dvēsele noraudzījās uz ķermeni, kam trūka viena kāja, bet otrai kājai trūka zābaks, un roka tā dīvaini izliekusies uz muguras...

“Sāp... dzert... mamma... mamma... acis... manas acis... verieties... ņirb... sāp... mamma sāp... dzert... žilbst... e-ņ-ģ-e-l-i-s...”

“Esam pamodušies? Cik jauki! ”

“Ū-d-e-n-s ... l-ū-p-a-s ... l-a-b-i...”

“Vēl mazliet?”

“Jā-a...”

“Dakter, dakter! Nākat šurp! Pamodās! ”

“D-a-k-t-e-r-i-s... Dakteris? No kurienes dakteris debesīs! Un tas nav eņģelis?”

“Sveiks, laimīgais! Tu esi dzīvs, un tavs karš ir beidzies. Mēs tevi sastiķējām, cik varējām. Ņem par labu. Mēs centāmies – patiesi... cik, nu, tie derīgie gabali bija. Diemžēl, mazliet pietrūka...”

“Ko-o! Kas! Kas pietrūka?”

“Ar rokām un kājām tā pašvaki, bet galva uz pleciem ir un vēders arī strādās.”

“Bet man sāp visi pirksti un ļoti sāp labā kāja. Ļoti, ļoti sāp! ”

“Tās pirkstu sāpes drīz pāries, jo pirkstu nav, nekā nav, tikai labā kāja gandrīz vesela.”

“Kā nav! Jūtu, ka ir! Man sāp! Tikai roku pirkstus nevaru pakustināt.”

“Tās ir fantoma sāpes, kuras ar laiku pāries, un dzīvosim! ”

No gaiteņa kāda balss sauca: “Dakter, dakter! Mums atveda vēl! ”

“Eju, eju! Pie Velna to karu! ”

Gvido reiba galva un sirds “kāpa pa muti laukā”: “Tikai viena kāja? Tikai viena kāja! V-i-e-n-a k-ā-j-a... Dievs, tu esi maita! Es tevi lūdzu, lai stāvi man klāt, bet ko tu, visuvarenais Dievs! Tikai vienu kāju varēji saglābt? Kāpēc! Kāpēc! Kāpēc! ... Kā es tāds kroplis tagad varēšu dzīvot! ... Tā kā tas zirneklis ar vienu kāju, kuru toreiz saminu ar savu labo kāju ...”