NODEVĒJI UZ ŠĶĪVJA

NODEVĒJI UZ ŠĶĪVJA

Lapsa noķēra Zaķi. Turēja savās ķepās un gatavojās nokost. Zaķis

nenobijās un nopurināja galvu. Ausis kā pātagas sasita Lapsai ģīmi. Viņa

instinktīvi aizsargājās un palaida Zaķi vaļā, kurš žigli aizcilpoja. Lapsa,

apstulbusi no šādas rīcības, pat nedzinās pakaļ.

To redzēja Vilks, kuram, nu, gardu gardie smiekli: "Nu, mās, šitā

izgāzties! Ha! Ha! Ha! "

Lapsa bija nikna par savu neveiksmi un Vilka ņirgām: "Ko rēc! Ko neķēri! "

"Paldies! Esmu jau paēdis. Ha! Ha! Ha! Tavas pusdienas aizbēga, ne manas, " Vilks turpināja smieties.

Drosmīgais Zaķis aizcilpoja mājās, bet tur viņa Zaķenei jau cits pie sāniem.

"Tevi neapēda?" Zaķene bija nepatīkami pārsteigta.

"Tu taču redzi, ka nē! " viņš atsaucās, "labāk Lapsa tevi būtu noķērusi un apēdusi."

Tikmēr Zaķenes kavalieris jau bija aizlaidies. Bet, ak, vai, kāda ironija! Viņu Lapsa noķēra, jo, uztraukumā uzmanību zaudējis, cilpoja pa to pašu smilšu kalniņu, uz kura bija noķerts Drosmīgais Zaķis. Lapsa speciāli vaktēja, cerībā, ka viņš atkal dosies pa to pašu taku.

Saķērusi, nu jau otru Zaķi, Lapsa to stiepa mājās: "Nu, tu man nekur nespruksi, ausis nepurināsi un mani nepiemānīsi! "

Lapsu jau gaidīja Vilks: "Nu, mās, tev tomēr veicas! Jau otrais zaķis! Tikai nepalaid šito vaļā! "

Lapsa nesaprata: "Kā! Vai tad šitas ir cits?"

"Protams! Re, kā trīc un kāda čuru sliede aiz muguras. Un, vispār, šitas gaišāks par iepriekšējo - cits Zaķis. Nebaidies, neaizbēgs, " Vilks secināja.

Tikmēr Zaķis saausījās un piedāvāja: "Ja pareizi saprotu, tad cienītā ir dusmīga uz Drosmīgo Zaķi. Vai palaidīsi mani vaļā, ja parādīšu, kur viņš dzīvo?"

Lapsa ar Vilku ieklausījās, saskatījās, piemiedza viens otram ar aci, un Lapsa sacīja: "Protams, garausi! "

Vilks vēl piebilda: “Vīrs un vārds! ”

Zaķis aizveda Lapsu un Vilku uz Drosmīgā Zaķa mājām. Bet tur bija tikai Zaķene, kura savam kavalierim žēlabās metās ap kaklu: "Cik labi, mīļais, ka atgriezies! Zaķis mani pameta un devās projām uz citu mežu! ”

Tajā vakarā Lapsai ar Vilku bija dzīres.

“Tu, zini, lai viņš cilpo, ” Lapsa labsajūtā atraugājās, “viena Drosmīgā Zaķa dēļ mums šovakar vakariņās divi zaķi nodevēji uz šķīvja.”

“Jā-a...” domīgi savu pilno vēderu glaudīja Vilks, “dīvaini gan tie nodevēji. Kāpēc viņi ir tik pārliecināti par savu veiksmi? Bet garšīgi ... Divi tomēr vairāk, nekā viens.”