Āboli, ābolīši

Nebūtu gājis sēņot, pat nezinātu, ka puikas manā dārzā ābolus zog. No pagalma otru dārza galu redzēt nevar. Bet no meža nākot pieķēru! Pieķert ta pieķēru, tikai nenoķēru. Kur nu man, vecam onkam, puikas noķert! Un ko ar tādiem noķertiem rakariem darīt?

Pats bērna gados gāju kaimiņiem ābolus zagt. Ne jau tāpēc, ka mājās ābolu trūktu. Svešā dārzā vienmēr labāki. Tiem ir pavisam cita vērtība. Un ja vēl sargā to dārzu!

Īpaši vērtīgi bija Jāņonkulim, jo viņš mūs vaktēja, viņš mūs ķēra, neganti lamājās, ko tik nesolīja mums nogriezt, nocirst, izraut, kad beidzot noķers. Nočiept ābolus viņa dārzā – tas bija gods un varoņdarbs.

Un vienreiz viņš mani arī noķēra …

Jānonkulis, vecs kalējs, rokas kā stangas, no dzelžainā tvēriena izrauties neiespējami. Es ar šausmām gaidīju visa iepriekš solītā piepildījumu. Viņš iedeva grozu, lika salasīt ābolus, tad piebāzt pilnas kabatas, aiz krekla cik vien var sabāzt un viltīgi ļauni ūsās pasmaidot teica:

“Tagad ej palielies puikām, cik daudz ābolus man esi sazadzies! ”

……….

Ja vēl arvien puikas dārzos ābolus zog, tad ar mūsu jaunatni nemaz tik ļauni vēl nav!