Skumjā noskaņā

1. Septembris. Zinību un gudrību diena. Man šodien brīvdiena solidarizējoties ar kolēģiem, kam savi bērni uz skolu jāpoš, jāpalīdz nest tās bērna auguma gladiolas skolotājiem.

Naktī gaidītās lietavas izpalika, rīts uzausa skaidrs, nepierasti zilas debesis un pārlieku spoža saule. Kā drūma priekšnojauta, ka pārāk skaisti viss … Silts saulesstars smagi uzgūlās uz pleca kā mierinādams, kad zīlīte pieklauvēja pie rūts bēdīgu ziņu atnesdama – “Mūžībā aizgājusi …”

Jā! Mūžībā aizgājusi mana viscienītākā skolotāja, un es šo ziņu saņemu 1. Septembrī. Viņa mums pasniedza bioloģiju, mācīja par dzīvību un arī par dzīvi, kur uz visiem “Kas?” un “Kāpēc?” visas atbildes ne vienmēr būs zināmas.

“Visu virza kāda brīnumaina, mums neizprotama roka, kas rada harmoniju. Tā nav pielāgotība, bet saskaņa, kur katram atšķirīgajam ir sava vieta. Šis radīšanas process notiek vēl tagad. Visas dabas katastrofas ir mājiens: esiet modri, nepiesārņojiet dabu ar ļaunumu! Ne tik daudz ar kvēpiem, bet – tieši ar ļaunumu.”

Tas ir viņas citāts, ierakstīts arī viņas nekrologā. Līdzīgu tekstu pirms vairāk kā četrdesmit gadiem viņa bija arī ierakstījusi vienā grāmatā, ko man pasniedza kā balvu par kaut kādiem nopelniem.

Es varu pateikties liktenim, ka man dzīves ceļā ir bijusi iespēja satikties ar šādiem skolotājiem, kas iedrošināja nebaidīties būt atšķirīgam, kuri nemācīja kļūt par cilvēkiem, bet būt cilvēkiem.