Tu ar mani nerunā

Tu klusē, tik tavi pirksti, nemierīgi un silti, tikko jaušami glāsta manu muguru.

Mani jautājumi visbiežāk krīt kā dziļā akacī, tumšā un bezdibenīgā, nerodod atbildi. Tu atkal klusē, ļaujot man vērpt teiksmainas iztēles gleznas, kurām nav nekāda sakara ar īstenību. Tik dažreiz tu stāsti piparotas anekdotes, un es ļauju tev ticēt, ka man tā patīk. Bet varbūt, ka patīk..

Anekdotes stāstīja mans tēvs, viņa krājumā to bija daudz, un vislabprātāk viņš tās bārstīja kaimiņienes un viņas meitas, jautro smieklu un dzirkstošo acu skatu pavadīts. Es īgu un raucu pieri, jo anekdotes bija tikai manas, ne viņām. Tad viņas pagriezās un aizvēra aiz sevis kaimiņu dzīvokļa durvis, bet man tēvs it kā pēkšņi zaudēja spozmi un aprima, iebāza degunu „Dadzī” un ilgi to lasīja. Es viņu netraucēju, nebiju radusi iet pie viņa, iebāzt degunu krekla piedurknē un īdēt, ka gribu spēlēties.

Dažreiz viņš man uztaisīja rotaļu māju no cieta kartona, izkrāsoja un tad, nolikusi uz galda, es varēju fantazēt par mājas sadzīvi. Par to, ka es izaugšu liela, un man būs pašai sava māja, tik līdzīga šai, ko taisījis man tēvs.

Kartona māju mūžs nav ilgs.

Tavs pieskāriens manai mugurai ilgst tik brīdi. Acis ir aizvērtas, un tu elpo rāmi un rimti. Klusums ir nolaidis savu palagu pār mums.

Tu atkal nerunā un ļauj man domāt par tevi visu, ko vēlos.