Lādīte

Kad Antrai uznāca vājuma brīdis un sirdī gulēja smeldze kā rēna vakara krēsla, viņa vienmēr iedomājās vecāsmātes māju- senu, simtgadīgu guļbaļķu ēku ar melnu pirti centrālajā daļā un piekvēpušu virtuvi ar klona grīdu.

Lai cik dīvaini arī nebūtu, šī vecā ēka Antras atmiņās vienmēr saistījās ar sauli, tik spožu, ka jāaizmiedz acis un jāļauj stariem slīdēt pār seju kā maigu roku glāstam. Tur bija daudz siltuma, miera, putnu čalu, tikko pļautas zāles smaržas un sienāžu sisināšanas. Un Antra gāja pa meža pļavām kā feja, atirušiem matiem, spulgām acīm.

Kad Markus Antrai zvanīja un stāstīja nebeidzami garas tekstu virknes par lauku sadzīvi un darbiem kūtī, dārzā un tīrumā, Antra atgriezās bērnībā, bija atkal maza meitene, kas pavasarī stāda kartupeļus, metot brūnganos bumbuļus aiz katras savas pēdas. Tā lielie bija mācījuši. Un piekususi atlaidās zālītē, pametot acis augšup zilajā tālē, kur cīrulis vija savu dziesmu. Un siltums auga krūtīs kā liela saulespuķe un pielēja dzīslas ar zeltaino ziedlapu dāsnumu.

Markus stāsti iemeta Antru atkal bērnības zemē- senaizmirstā, bet tepat virs ikdienas virskārtas dusošā, un pats viņš bija kā pamatīgs latvietis- stabils, drošs, ar vārdiem lieki nemētājās un ko solīja, to izpildīja. „Tu es labs!”Antra iečukstēja viņam ausī. „Tu pats to zini? Kāds to ir teicis?” „Nē.” viņš vienkārši noteica un, samiedzis acis, vērās saulē, jo šī debesu vellata atkal lēja uguni pār zemi.

Markus pazuda lauku ceļa putekļu vērpetēs, bet Antra jutās kā pieskārusies lādītei ar senaizmirstām smaržām un nojausmām.

Paliec sveiks, Markus! Tu esi labs cilvēks.