Haizivs

Viņš sēdēja sava glaunā autiņa salonā un sauca Antru par meitenīti. Viņš izrādījās krietni vecāks nekā profilā bija norādīts. Nemitīgi smēķēja un stāstīja par savu bērnību. Jā, par to viņš stāstīja visvairāk. Par septiņu klašu izglītību, par daudzajiem divniekiem, ko skolā saņēmis, par pirmo sievieti 13 gadu vecumā. Par citām sievietēm , kuras ieguvis. Nedaudz par Latvijas ekonomiku, pareizāk sakot, par tās ēnas pusēm, kas ko un kur ņem naudu. No viņa vēdīja biznesa krampis, prasmīga blefošanas māka un tāda kā pozitīvisma aura. Ņem to dzīvi un liec ragā! Tas Antrai patika visvairāk. Nečīksti, ja nesanāk, ej tālāk un dari! Viņš teica , ka armijā viņam bijusi iesauka papa. Tas bija viņam atbilstošs vārds. Aizbildniecisks, un, ja sieviete vēlētos, viņš to paņemtu visādos veidos, Bet arī neapvainojās, kad viņa teica, ka ies mājās.

Taču pirmais, ko viņš pateica, ka Antra tā vienkārši esot piekritusi aklajam randiņam. Viņa nenolasīja vārdu zemtekstu- vai tas bija kā brīdinājums vai kas cits. Laikam jau ieteikums- būt piesardzīgākai.

Kad Antra vēlējās iet prom, viņa izteicu minējumus vīrieša vietā , uz ko viņš zibenīgi reaģēja un norādīja- ka tās esot tikai viņas domas. Par nožēlu , pesimistiskas par sevi. Kas neesot pareizi. Kaut kādā veidā šis vīrietis Antru fascinēja- ar savu prātīgumu, spēju visu uztvert viegli un dzīvot, kā pašam gribas, pēc kaut kādiem paša formulētiem principiem, īpaši nerēķinoties ar citiem. Bet būt apmierinātam ar sevi un izstarot apbrīnojamu enerģijas lādiņu. Antrai gribējās vēl ar viņu tikties- pārāk vitāls un dzīvesgudrs bija šis vīrietis, kurš sarunas beigās nosauca sevi par Ansi. Vai tā bija taisnība? Jupis viņu zin?