Vieglums

Vieglums

Viņš bija parādījies viņas dzīvē pilnīgi negaidot, kā meteorīts, pēkšņi, spilgti un strauji. Un Antra noticēja šīs debesu parādības iespējamībai, lai gan nekad par astronomiju nebija interesējusies. Cik nu skolā bija vajadzējis.

Viņš ieradās līdz ar tumsu, un brūnās acis dzirkstīja velnišķīgā mirdzumā, bet rokas bija siltas un dāsnas. Tāpat kā viņa mute, saldkaisla un skūpstus sološa. Viņš bija fantastisks mīlnieks – juteklisks un maigs, spēcīgs un vīrišķīgs. Tik dažādās viņa puses radīja fantastisku sajūtu, lidojuma sajūtu, sajūtu, kad esi it kā citā pasaulē, kur laiks ir apstājies, kur neeksistē nekas cits kā tikai nebeidzama bauda un viļņi, kas konvulsīvi pārņem klēpi un kā taifūns veļas pāri augumam. Siltums iestrāvo ķermenī, un laime ir klāt, tik negaidīta, pēkšņa un necerēta. Bauda, ko var gūt, esot kopā ar vīrieti, apstulbināja Antru, jo bija jau šķitis, ka vīrietis, ko viņa bija izlolojusi savos sapņos, nemaz neeksistē. Ai, kā bija alojusies. Nu tas bija noticis..

I am happy- vārdi, ko viņa nočukstēja jau pēc tam, īpaši neko nedomājot, vienkārši paužot tā mirkļa sajūtas. I AM HAPPY! Un viss! Skaisti!

Mājās viņa nenomazgāja viņa pieskārienu smaržas. Viņa gribēja, lai šis vīrietis būtu ap viņu, lai lūpas, krūtis, gurni, maigā ieplaka atceras viņa skūpstus un glāstus, lai smarža vējo ap Antru, un atmiņas ir spilgtas un spožas kā paradīzes putna spārni.

Sapnī viņa atkal redzēja šo vīrieti- jautru, vieglu, laimīgu. Jo tikai tādas sajūtas viņš raisīja Antrā.