Mana dzīve laukos :)

...un es atceros kā plikām kājām skrējām pa nopļautas labības laukiem...īsie, resnie un sausie labības stiebri kājās nedūrās it nemaz un vienīgi vakarā, apsēžoties uz lieveņa, varēja beidzot atpūsties un mierīgi nopētīt kāju pēdas un tad tur varēja redzēt baigos zīmējumus no punktiņiem :)

...un tā trakā dauzīšanās pa siena šķūni, kas savos izmēros varētu būt mājoklis cepelīnam. un tas šļūciens no sienaugšas, kad garā šļūciena laikā, sanāca apgriezties kājām gaisā un noplanēt lejā nevis uz kājām, bet galvas. spranda nokrakšķēja vien. gulēju un domāju, cik tomēr veiksmīgi beigu beigās sanāca.

un atceros tās feinās naktis, kad vesels bars gulējām sienaugšā un naktī uzmodāmies no mežacūku urkšķēšanas turpat pie durvīm. no bara neviens drosmīgais neatsaucās, kas varētu nokāpt lejā pa trepēm un paskatīties, kur tās mežacūkas ir. tā nu sēdējām nez cik ilgi, kamēr urķšķēšanu vairs nedzirdējām un laidām ļekas vaļā uz mājām, spilvenus padusē paķēruši.  

rudens bija pats foršākais laiks, jo tad bija interesanti. milzīgi kombaini brauca pa laukiem un bērni bariņos sastājušies apbrīnoja milzu aparātus, kuri šnākdami aprija zeltaino labību, pa kuru mēdzām skriet, kaut arī tas bija stingri aizliegts. bet mēs pavisam mazliet un tā pa kluso, bet kājas tad bija švīkās un rudenī vispār - bikses pilnas ar skarām. bet trakākais bija tas, ka lauku malās auga riebīgie nodevīgie sunīši - tādi augi, pa kuriem nevar staigāt, jo tad biksēs miljons mazu sunīšu, kurus pašam vien pacietīgi nācās lasīt ārā :))) baigi jaukā nodarbe, zināt, sēdēt pie silti izkurinātas krāsniņas un kādu stundu lasīt ārā sunīšus. savādāk jau nevarēja, jo citādi bikses nevarēja vilkt - dikti koda tie sunīši :)

un biešu novākšanais laiks. tikai stiprākās rokas varēja izraut tos milžus ārā no zemes. bet tie, spītīgi ieķērušies zemē un nepadodas. tad bija lielie prieki - rāvām mēs arī. citreiz rokā palika lapas vien un bija lielie smiekli :)) lapas gurkstēja vien un bietes kā glaunas, apaļas kundzītes tad sasēda kaudzēs. lielas kaudzes bija. vēlāk tās apklāja ar salmiem un mums tur bija štābiņš.

man patika zāģēt malku. ņēmu fuksīti no šķūņa un mazliet pazāģēju. vienā tādā reizē, trāpījās tāds riebīgs, kantains koks, zāģis noslīdēja un iezāģēju pirkstā. pēc rētām tagad var pateikt, cik rindās zāģim bija zobi :)

mums bija dīķis, karstākajās vasaras dienās tas izkalta. tur bija arī zivis. un vienu vasaru brauca traktors dīķi padziļināt. pabriesmīgs skats. daudz zivju un visas iekšā tai zemē. ūdens jau vairs nebija...un tad bija zemes kaudzes ar zivīm, tad tik uzzināju, ka mums tai dīķī tik daudz zivju bijis...

dikti patika uz fermu skriet, jo tur bija daudz govju, teliņu un buļļu, zirgi arī bija. un tur vienmēr bija tāda rosība. un troksnis. man patīk rosība un kad apkārt viss notiek. kļūst silti un omulīgi ap sirdi :) un es biju palīgs  - man patika tīrīt kormuškas. tas tāds baigais aparāts, kur govs uzspiež ar degunu metāla mēlītei un tad ūdens tek. bet parasti piebira ar salmiem un tad bija grūti padzerties. es ar lielu centību tīrīju kormuškas. gribēju, lai visi lopiņi kārtīgi padzeras un lai viņiem labi. kad biju lielāka, man gribēja uzticēt lielo šķipeli, to pašu, ar kuru govīm aiz muguras staigā un visu smuki renē ieslauka. un tad pa to treni kā trolejbusā viss nedaiļais saturs aizbrauca kaut kur prom. bet man bija tāda lielā baile lopiem aiz muguras staigāt. govīm vēl nekas, bet buļļiem...vaiiii, tie bija diezgan neganti pēc dabas un spārdīja ar kājām pa labi un pa kreisi. un ja nebija pietiekami uzmanīgs, tad itin feinu pendeli varēja dabūt :)

tā atceros un tik silti un jauki ap sirdi paliek :) mīlu laukus. tie man sirdī palikuši.