Vēl ir saule...Un gaiss, tik dzestrs, uzdzen mundrumu lielās devās, kaut saule ar saviem īsajiem, apgrieztajiem stariem vēl cenšas mani sasniegt un noglāstīt. Bet nevar jau vairs aizsniegt. Un tad nu no augšas, šķiet, man teic - atvaino, bet tev jāgaida mani glāsti līdz pavasarim...
Jānodrebinās, jāuzsmaida saulei un jāiet tālāk pa pasauli. Atnāks. Pagaidīšu.
Saltie mūri iekļauj mani no visām pusēm, vēlas apskaut tāpat kā to darījuši karstajā vasarā, bet man vairs nevajag jūsu veldzējuma. Es vairs nevēlos piespiesties pie jūsu saltajiem ķermeņiem un klausīties kā pukst jūsu klusā, pilsētnieka sirds. Vairs ne. Ir salti.
Bruģis arī šodien tāds īgns. Un kā nu ne! Grubuļainais vectētiņš atbalsta gan smagus zābakus, gan glaunas kurpītes uz papēžiem, pie viena uzjautā, kas pasaulē jauns. Bet šie jau lepnas skatloga dvēseles, ko ta paši daudz redzējuši, cits pirmo dienu cilvēkam kājās, vēl cenu zīme nav noplēsta, cits jau pārāk vecs un noguris, lai ko pamanītu...tā nu bruģis tur īgnojas, laiku pa laikam aizdzen uzmācīgu rudens lapu, kas aizsedz skatu uz pasauli. Bet drīz vien šī nodarbe kļūs bezjēdzīga, jo lapu kļūs aizvien vairāk, vienīgais glābiņš būs sētnieka zaru slotas glāsti agri no rīta, bet tas jau tāds īslaicīgs pasākums. Līdz pusdienas laikam, atkal koku asaru papilnam! Zaru slota vismaz interesantāka kompānija, pastāsta visu ko. Un kā nu ne, tāda pasaules vazaņķe, kur tik nav bijusi! |
