Aizsapņojos...

...un brīžiem tā gribas ko nesamaitātu un tīru, gaišu un priecīgu sirdij un dvēselei. gribētos iziet ārā, lietū un nomazgāt nost visu lieko, emocijas un darbus, nepareizās domas un sapņus. un atkal būt kā bērnam, kas spēj priecāties par elementāro, gaišo un vienkāršo. un smaidīt vienkārši tāpēc, ka sirds arī smaida un dvēsele dzied. un dzied tik skaļi, ka sāc dziedāt līdzi. un cilvēki skatās, skatās un nesaprot. bet tas nekas...

man gribas basām kājām iziet pļavā, caur pēdām uzņemt zemes spēku un enerģiju. to nevar saņemt pilsētā, caur asfaltu. un gribas dziedāt dziesmas, daudz skaistu dziesmu, kas ir kā radītas man....

un gribas tāpat kā bērnībā -  apskaut koka stumbru, piespiest degunu pie mizas un ieelpot mizas smaržu. kurš atceras, kad to ir darījis pēdējo reiz?

un tad sameklēt pļavā lielu akmeni un apsēsties uz tā, paklausīties, kas tam sakāms...

un tad, kad es ar savām notrulinātajām pilsētnieka maņām staigāju pa laukiem un dzirdu kā putni dzied, pirmajā mirklī man gribas tiem uzkliegt - ko tā bļaujat? un es tēlotās dusmās saraucu pieri, bet īstenībā es nobrīnos par to, ka manās ausīs putnu dziesmas atbalsojas tik skaļi ka visa galva šķiet piepildās ar tām. un es smejos :))) pilsētniece :))))

apguļos uz muguras garajā, maigajā zālē, tā dejo virs manis un skatos debesīs, tad aizveru acis un domāju, ak Dievs, cik labi...