Kaimīn

Labrītīn, kā pie mums te Purmalas pura malā piejemts ir teikt, tauta.

Vakar bi pie mans te pagalmā kaut kādi tūristi savēlušies, savilkušies. Sākumā sieva sauca, lai jemu slotu un mēžu jamos ārā, ja ne pavisam no visas pasaulstelpas, tad no savpagasta un pārpagasta gan, bet tad atkal Linda, ar kuru mēs tobrīd pa krūmiem drusku jēmāmies, teica, ka tā taču tagad vairs nav piejemts. Ka vajagot tos kukainīšus ar visām viņu lielām mugursomām kaut kā nebūt pievilināt, tad viņi braukšot uz Purmalspilsēts pura malu un atstāšot tur naudiņu.

Kam man kā vecam vellam un visas vellu un tagad arī veco vellu būšanas aizsācējam tā naudiņa būtu vajadzīga, to viņa nepieminēja. Laikam jau pats esmu vainīgs, vajadzēja uzreiz pajautāt. Bet es tik lēcu kājās, caur deviņiem akačiem un septiņiem ciņiem no viņas dūņu bedres uz savējo steidzos un meklēju smukāko ancūgu. Jitiem tūristzvēriem nevarot vis rādīties, kā daždien pagadās. Vajagot kaut kādu savu firmas zīmi un tā vēl esot kur tur kaut kur jāreģistrē.

Jaketiņu velkot, vēl bikšrāvējslēdzēj ierāvu savam astes strupulim galu un samaitāju omu, jo tagad nešpetni sāp un nevarēšu vairs ne ar Lindu, ne sievīnu pa krūmiem jēgties kādu nedēļu vai varbūt vairāk.

Bet, kad nu es beidzot, starodams kā siltā govs plācenī iekāpuse saules meita, izgāju pagalmā, kā jūs domājat, ko es redzu? Atnācis kaimīns, Dievīntēvs, ar veselu baru citu tuvāku un tālāku nāburgu. Visiem balti krekliņi ar lieliem, sarkaniem burtiem mugurā. Brilli, caur krūmiem no priecāšanās ar Lindu skriedams, nebiju uz deguna uzsēdināš, bet tik daudz gan nopratu, ka tie krekliņi viņiem tādi ir tāpēc, ka jie visi pret kaut ko esot pret.

Un ta nu, kā ieraudzīj mani, tā sāka buldurēt. Vienā mutē un sacēla tādu gāganu kori, kāds manā mūžā nav gadījies kopš tās reizes, kad vēl, septiņreiz septiņi jauni vella puiki būdami, gājām vienu nakt meitās. Pāris ezerus pacēlām gaisā un viens vai divi kalniņi uz mums tik ļoti apvainojās, ka aizvācās dzīvot uz Zviedriju.

Bet nu vells ar tiem kalniņiem. Man, redz, vakar sāka borēt, ka viņi izdomāši sākt vispārējo cīņu ar alkogoļismu Purmalas novdā un pašā pura malā ar. Un tā nu nākši iepriekšējo vakaru kopā un izdomāši, ka vienīgais kauna traips un apkaunojums, kurš tā nekārtīgi, ar ko pagadās, to pa krūmiem knakstās, ar sievu kavās, bērnus un mazbērnus sataisījis, ka ne saskaitīt, un to visu vēl darot, mūžīgi pura suņusēņu pīpīti ļuļķēdams un štrengāku vella dziru iemalkodams, esot es.

Tā un tā. Uzstādīj man ultimātum. Redz, vai nu es beidzot ākstītīs ar tām vella dzirām un nelaulātu meiču vilnāšan uz to puru vai arī man esot jāļasās dzīvot kau kur citur. Kaut vai uz to paš Zviedrij pie tiem kalniņiem. Sieviņa, ja gribot, varot palikt. Linda palikšot noteikti. Jemot vēr, ka, cik sapratu, ar viņām tas vēl nebi runāts, laikam jau paši apkarotāj ar taisījās ar manām dāmām – pārējās vellatas un paraganas vārdā nenosaucu, bet arī viņas minētas tika – darīt to, ko es šobrīd dēļ tā apskādētā astes puļķa nejaudā.

Ta nu man uzsit asum. Jēmu tiešām krāsns kruķ, ne tik slot, kā man sievīn bi teikus, un triec jamos viss pie vell. Kad bi kād brīd tā kārtīgāk pa pura malu patrenkāš – mēness jau laidās uz riet un tumšs palik, vecās acis vairs nejaudāj noredzēt, kur jāsit un kur labāk ne – sēdāmies vis uz cinīš un sākām to pašu manu vella dzir atdzerties. Savādāk slāp tā, ka gandrīz kā sausumizsviest ziv.

Švak pulvēr tie man apkarotāj izrādījās un jau pēc to otr mēriņ bi gar zem. Tad es ar liek laik netērēj. Kuru nu turpat akacī ievēl, lai guļ dūnās, kamēr varbūt prātīns pārnāks mājās, kuru ar spērieniem pa rib un cit kaul aiztriec uz citpagast. Bet nāburgtēv iepakoj iekš vien glīt dēļ kastīt un nosūtīj uz Zviedrij. Tagad gaid, kad Purmalspilsēt past vērs vaļ, lai var vis noformēt arī oficiēl.

Bet tikmēr, kamēr kantors vēl slēgts, es meklē jaun kaimiņ. Daudz jau ne. Ar kād div vai trīs vell duč pietiks. Vēlāms, lai vis kandidāt būt vārd Lind un patiktu pa krūmiem ar kaimīniem visādos veidos jemties. Pura dūņas, vella dziru, bērzūdeņus, zaļās piepes, suņusēnes un regulāru jemšanos garantē. Interesentes, lūdz, rakstīt šitentepat.