Galvssāp

Labrīt, cienītās un cienītie! Šorīt nešpetn galv sāp un kaimīns Dievīntēs vakar teic, ka mūsdiens jau pie dakter klāt tikt nevarot. Esot vakar zvanīš, lai sav siev pieteikt tur uz kaut kādām apskaņošanām vai ieskaņošanām – vecs vells vairs no tām jaunām padarīšanām neko saprast nevar.

Katrā ziņā – ne mūsu akača varžkors, ne puramals pūtēj orķestrs, ne ar Purmalpilsēts koncertzāl tāds liets nepiedāvājot. Vajgot, redz, kaut kādu poļklīnik, it kā Žečpospoļits laik nebūt jau sen pagāš. Un ta nu, lai tiktu pareizim poļim klāt, uz to klīnik esot jābrauc a ne jau tepat tuvumā uz rajoncentr, ko nu jau gan dēvē pa novadcentr, bet gan uz pretējo valstsmal.

Tā nu bi sabēdājs un vakar uz vakar atslāj pie mans kaimīns a vis sav miestīnmucīn. Tik pirms kād piec minūt aizgāj. Kad mucīn bi tukš, ta es cēl ār savēj un ta vēl vēlāk Lind atnāc a kaut kād vīn padāršen. Un beig beigās, kad man siev padzirdēj, ka nāburdzien pa poļklīnik jāvazāj, ta bi klāt ar visu manu brandvīn pusmucīn. Ne a Lind strīdējs, nekā.

Bet šorīt, redz, akal jaun bēd. Galv sāp tā, ka es nezin, kā vakarā ar savim vella bērnbērniem un mazbērnīm tiks galā. Brauks man te atsapūsties no vasars brīvlaik. Lind a mansiev laikam nebūs nekād padomdevēj, pirms pār stund nolikās tepat zem gald gulēt vien otrs apskāvienos un neizskatās, ka varēt celties pirms pusdien.

Ta nu es nezin. Poļ valod man i tā stiprāk ierūsēš, dikt negribās to viņ klīnik meklēt. Varbūt kād var kau ko cit pret galvssāp ieteikt. Vai ar pieteikties par jauno paragan Lind, jo šitā, kura ar mansiev sāk draudzēties, tā riskant sāk izskatīties. Redz, nevar jau zināt, vai es pie tāds sievsdraudzens varēs aiziet, ja pats būs ar savsiev sastrīdējs.