Par to radiācij un to starojumpadarīšan

Tad nu tā. Atskrēj vakar uz paš vakar pus kaimīns Dievīntēs pie mans. Es, redz, tos jaunos teleponus neatzīst. Viņam savējs līdz vienmēr un ta nekad nav mier. Ka siev zvan, ka paš māt vai sievmāt, ka kādam no bērnīm vai mazbērnīm kau ko savajdzējis. Man akal i tā – ka dzeru, ta dzeru un bez visād ļerkšķēšan tamos daiktos. Tur tak, kā stāst, kaut kād radiācij a nākot lauk. Un a to radiācij, kā man reiz viens propesors, kurš bi pie mums uz pur mal atbraucs pētīt malduguņ izdalīt starojum līmen, pastāstīj, i tā, ka tu to var pat nepamanīt, bet vien vakar tev vēl viss sanāks i ar pašsiev, i ar kaimiņsiev, i ar to paš paragan, piemēram, tād Lind, bet nākamvakar vairs nekā – varēs šās kaut visas trīs ņemties riņķī un apkārt, bet tād elšan un pūšan vien sanāks – ne kas stāvēs, ne rūks, ne dūks, ne uz priekš ar ies.

Bet šoreiz kaimīns ne dzert, ne meitas mīlēt bī atnācs. Es jau gan tā kā cēlos kājās – bij pirms tam taisni uz akačmalas ciņa, kājas vēsā rāvūdenī mērcēdams, piesēdis, aizpīpojis – lai ietu meklēt savu pašgatavoto vella dziru, bet viņš man ar vien vārd nolik pie viets. Sēd, šis man sak. Nekur neej, neko nemeklē, neko nebūs darīt. Man, ja tā godīg, pēc šitād izrunāšan tā neērt palik. Kas ta nu ar man tiks darīts, ka ne runāt, ne dzert, ne mīlēt nebūs.

Sāku jau galvā pārdomāt, ko es varētu būt izdarīš, par ko kaimīns uz man ektīgs varēt būt, bet nekas prātīgs prātā tā ar neienāc. Pašsiev un kaimīnsiev mīlēt mums te Purmalpilsēts pur mal i sen pieņemt un atrunāt liet. Ar pa manām paraganām un vellatām kaimīnam sevišķu iebildumu nav, kamēr pa reizei ar to viņa stroķi izmīlē un ganībās nelien iekš. Tas par tām viņa ganībām un manām paraganām un vellatām vispār ir interesants stāsts, bet ne šitai reizei.

Iedev šis man to aparāt. Es jau nemāk ar tādim tā īst neko darīt. Turēj izstieptā rokā vai trīs metr no sevs un skatījos virs tā, it kā man tur aiz olām noķerts pusauga mantas pūķs rūktu un šņāktu, un plosītos. Bet šis tik sak, lai liek pie auss. Durnaš tēvīns, jāsak, kā ir – tur tak tas starojums un tā radiācij un vis pārēj būšan un nebūšan. Varēs rīt sav mantīb izmest un ta jau sievīn izmetīs man no akač, un ne Lind, ne kād cit vellat vai paragan tāds bezolains vecaš vells ar nebūs vajadzīgs, un es dabūs iet prom no sav dzimt pur mal.

Bet neko jau tā domāšan neliek. Liku to vell padarīšan pie auss un dzierdēj visād interesant liet. Sak, tā un šitā, vai jūs ir tas vecaš vells no to pur mal pie to Purmalpilsēt? Es jau gan gribēj teikt, ka patiesībā te izbijus var un valdīšan to Purmalpilsēt iebūvēj man iekš pur mal i nevis otrād, bet nesanāc laik. Tālāk klausoties, gandrīz žoklis atkārās tik ļot, ka sāk pa kājām pītīs.

Redz, braukšot pie mans kaut kād ļauž no televīzium, taisīšot raidījum par to, kā es te dzīvo. Man ne īst atļauj, ne piekrišan neprasīj, tik pateic, zin, iekš to septīto datum tu nekur neej, mēs būs klāt kā nagl jau agr – tā ap vienpadsmit no rīt un ta vis dien visād prašņās un tērpinās tev.

Lind, ka šito padzirdēj, teic, lai es savsievīn sūt pie kād cit vell, jo ko ta man – televīziumzvaigz ar tād vec vecen krāmēties. Es gan vēl nav drošs, ka pat Lind man pie kād cit vell drīz vien nepasūt, kad tā radiācij un tas starojumpadarīšan būs uz man tā kārtīg iedarbošies. Īs sakot, meklē kād, kas pieņem teleponrunāšan radīt invalīd, ja nu gadījum kas. Arī gadījum, ja nekas, meklē kād jaun paragan. Vēlams, Lind, lai vārd nebūt pa jaunam jāielāgo.