Saldējums

Tā, labdien, meiteņ, ar šito rakst es grib dot jums vien otr padomiņ. Neņem ļaunā par tik oficiāl ievad, bet, ja runāšan i nopietn, tad man nav skaidrs, kāpēc ievadam būt kau kādam citādākam.

Tātad, kā daži no maniem lasītājiem un, es ceru, daudz no manām lasītājām jau zin, es, kā jau katram kārtīgam visu veco vellu vecam vellam pienākas, dzīvoju pura malā Purmalas pagastā. Tfu, tagad tak tie novadi. Tātad – vārdiņu “pagastā” svītrojam un blakus uzrakstām “novadā”. Apakšā ar kādas vistas kreiso kāju uzkricelējam “labotam ticēt” un parakstāmies.

Vakar ar kaimiņu Dieviņtēvu bijām nolēmuši tā drusku vella dziras ieķert. Ir man tāds paradums – katru pavasari virs kaimiņa naftas caurules augošā bērziņā ieurbt un drusku suliņas notecināt. Es nezinu, vai tajā vadā ir kāda nebūšana, vai kā, bet sula tam kokam tek ārā nu galīgi ne tāda kā citiem kociņiem. To tad es atšķaid ar savu akačūdeni un gala beigās sanāk tāda vella dzira, ka ne nopriecāties.

Bet atvilkās taču kaimiņam mazdēliņš Krišjānītis līdzi un sāka mūs abus mācīt. Skaidri redzams – jaunam puikam neviens nav iemācījis ne, ka vecam suņam jaunus trikus iemācīt nevar, ne, ka starp vecu vellu un viņa dziras spaini nostāties nelon. Sāka mūs mazais ņuņņa mācīt, ka kaut kādām licencēm un atzinumiem vajagot būt. Un ta tikai, padomā, varot vells pats savas dziras nodzerties.

Es jau vienu reizi metu kaimiņpapam ar aci, otru reizi. Trešās acs nebija uzreiz līdzi un, pirmās divas izmetušam negribējās rādīties savai vecajai acīs, tāpēc akacī pakaļ nelīdu. Vienkārši, kad, savus bezuguns pīpīšus ļuļķēdams, jaunais aizgāja atkal kārtējo reizi uz atiešanas būdiņu, vecajam pateicu skaidri un gaiši, lai panāk, ka viņš te vairs atpakaļ nenāk, vai arī es viņus abus ar galvu pa priekšu pērnajās akača dūņās izmērcēšu.

Tā nu vecais nāburgs, zem deguna purpinādams, aizgāja runāt ar savu atvasi. Bet, ko domājies, kamēr mēs tur tā omulīgi spriedām par to, kā ar viņu izrēķināties, viņš, laikam jau aiz stūra uzdzirdējis, no kuras puses un kādas briesmas viņam draud, paņēmis manu Lindu, manu mīļāko, lasīt “vienīgo” paraganu zem rokas un pazudis tālēs zilajās.

Satraukušās lasītājas varu nomierināt – Linda pēc nepilnas stundas bija atpakaļ. Satraukušies lasītāji, iespējams, jutīs interesi uzzināt, ka kaimiņpuika, man domāt, pura malā vairs nerādīsies. Nezinu, vai Purmalā viņam vēl būs jebkādas izredzes.

Jo, redz, Lindu viņš bija līdzi aizvilinājis, solīdams izmaksāt saldējumu. Man ar gadiem zobi vairs neļauj lāgā to vafeli sagrauzt, tāpēc šī arī bija piekritusi. Bet, kad nu puiškans katram pa tādam pusotras tējkarotes lieluma kremā sasaldētas sulas pikucīšam elzdams un pūsdams izmaksājis, arī Linda nevarējusi vien nobrīnīties.

Vēl vairāk, kad bijuši ar mokām – vismaz Linda teica, ka viņai tās tiešām bijušas īstas mokas – tos brīnumus nomušījuši, šams tik paskatījies savā gudrā pulkstenī un teicis, ka partneris viņu gaidot. Dieviņtēvam negribējās jautāt, bet es pieņemu, ka nojaušu, kas tas par partneri bijis, kas gaida, kamēr tāds jauns puiškans svētdiensvakarā kaimiņveč mīļākai un vienīgai paraganai izmaksā saldējum.

Taisni par to arī Linda bi un i neapmierināt, ka saldējum jau šamējs izmaksāš, bet neko vairāk arī nav ne teics, ne darīš, ne taisījies darīt. Iekrāmējusi ar savu cinkoto pūdernīcu sīkam nejaucēnam pa tiem zobiem, kas tur, kur ikdienā saulīte neieskatās un pametusi grāvmalā.

Ko mums no tā būs mācīties? Mīļās meitenes, ņemiet vērā, ka, ja kāds jums piedāvā saldējumu, tas vēl nekādā gadījumā nenozīmē, ka tur sanāks arī kaut kas cits. Varbūt jums pat gaume uz saldējummarkām nesakrīt. Labāk brauciet vien ciemos pie manis – vella dziras degustācijai neizbēgami sekos arī dažādi citi miesas, gara un pirts prieki. Sevišķi laipni aicinātas visas Lindas, jo uz savējo es tomēr esmu druscītiņ apvainojies.