Ko darīt ar vecām fotogrāfijām

Ierakstu jau atkal rosināja PA topiks.

Man arī ir daudz fotogrāfiju, dažām jau vairāk nekā 100 gadu, dažām 100 būs pēc pāris gadiem. Kaut neesmu sentimentāla, neuzdrošinos izmest, tā ir manas dzimtas vēsture.

Vienam no vectēviem palikušas tikai divas fotogrāfijas, Viena, kur viņš ir 16 gads vecs/jauns aizsarga formā, tā pati tikai samazinātā formātā atradu viņa "lietā" - aizsarga apliecībā, kura tagad glabājas manos dzimtas arhīvos. Otra no Vjatlaga, neilgi pirms nošaušanas 31 gada vecumā. Arī no tās pašas "lietas". Kā divi pilnīgi dažādi cilvēki.

Otra vectēva foto man nav, tie glabājas māsīcas arhīvos.

Vēl manas vecmāmiņas kristību foto, tātad vairāk nekā 110 gadus vecs foto. Un viņas vecāki, gads nav zināms.Vecmāmiņa iesvētību kleitā. Vecmāmiņas māsa iesvētību kleitā. Vecmāmiņa ar māsu un brāļiem, ar vecākiem... tad jau ar manu tēvu, un tad vairāki foto no Sibīrijas.Un vēl daži foto pēc atgriešanās. Kopumā kādas 20 bildes.

Salīdzinājumam: nesen kaut kur lasīju, ka blogere kautkādatur pa ceļam no virtuves līdz tualetei uztaisījusi 246 pašbildes un visas salikusi Instagramā vispārējai apskatei.. jāaaaaa...

Un tad vēl ir lērums ar fotogrāfijām ar radiem un radu radiem, interesanti paskatīties, kā laiks maina cilvēkus un cilvēki laikmetu. Daudzi no viņiem jau ir aizsaulē, tāpēc foto ir lielisks veids, kā par viņiem šad tad, spītējot ikdienas steigai un šķietamajai nevaļai, iedomāties.

Vispār mani fascinē vecās fotogrāfijas, tur arī ir daudz vēstures, pat bildēs, kurās ir pilnīgi nepazīstami cilvēki no vecāku jaunības gadiem... Kad skatos, mēģinu iedomāties, kā viņi jutās, kā ģērbās, kā dzīvoja, kā mīlēja...

Ir tāda vietne "Zudusī Latvija", kur apkopoti daudz dažādu foto jau no 19.gadsimta. Fantastiski interesanti.

Savus arhīvus digitalizēt nevēlos, gluži otrādi - šo to no telefona fotogalerijas kādreiz pārnesīšu papīra formātā, jo taustāmajām fotogrāfijām ir kaut kāds īpašs šarms, pat ja tās no fotoalbumiem pārcēlušās uz kurpju kasti...