Vajāšana jeb Par to meiteni

Paralēlklasē mācījās kāda meitene, kura vairākkārt uzsāka un realizēja kāda klasesbiedra vai jaunāku klašu skolēnu vajāšanas kampaņas. Par upuri parasti tika izraudzīts kāds fiziski un garīgi vājāks objekts, kurš nepiederēja nevienam "klanam", viņš regulāri tika ķircināts un pat fiziski iespaidots. Tika mēģināts šajās vajāšanas kampaņās iesaistīt citus.

Sevišķi spilgti atmiņā iesēdusies viena no šīm vajāšanām. Par objektu tika izraudzīta nesen no citas skolas pārnākusi meitene ar operētu zaķalūpu no diezgan trūcīgas ģimenes. Meitenei nebija ne brāļu, ne māsu, kas aizstāvētu. Tika palaists vaļā tradicionālais arsenāls - izsmiešana, nievas, "nejauša" uzkāpšana uz kājas, apģērba smērēšana, utt., utt. Biju aculieciniece ļoti nopietnam fiziskam uzbrukumam, kad meitenei tika izrauts vesels kušķis matu. Viņa drīz pazuda arī no mūsu skolas.

Jā, par kuru no meitenēm vai, pareizāk, par ko tad ir šis stāsts? Un kāda morāle? Izrādās, ka tā sitēja pati bija vecāku vardarbības upuris, regulāri tikusi alkoholoķa tēva ieklapēta. Meiteni ar zaķalūpu satiku vairākus gadus vēlāk ar 2 bērņukiem pie rokas, vienam bija zaķalūpiņa. Manu sveicienu viņa neatņēma, varbūt tiešām nepazina. Varbūt negribēja pazīt?

Bija vēl trešā meitene, maziņa, jauka. Sitēja man savulaik iečukstēja ausī, ka tā meitene ar pašas miesīgu brāli darot TO. Nenoticēju. Daudzus gadus vēlāk Latviju pāršalca stāsts, ka meitenes brālis zvērīgi nogalinājis divas sievietes. Pati meitene dažus gadus pēc skolas beigšanas pārcēlās uz ārzemēm, un no tā laika neviens viņu nav redzējis un neko par viņu nezina.

Stāsts laikam ir par mani, - es daudz ko zināju un redzēju. Un klusēju.