34.

Labrīt! Pēc kārtējās neilgās prombūtnes esmu atgriezies Jūsu rindās. Pārliecinātāks nekā jebkad agrāk. Nē, asaras, ziedus, konfektes un alkoholu nevajag. Padod labāk to granātu, Janka. Iesim un sitīsim viņus līdz pēdējam! Kas ar Andri? Dzer joprojām, cik zinu (vakar stāstīja, ka arī Fairy tīri labi garšojot, ja sievasmāte kāpostu tīteņus taisījusi).

Bet tagad atgriežamies pie kārtējās sērgas, kas piemeklējusi mani. It kā nepietiktu ar visu dzīvi sasodīta kaimiņa – alkāna un viņa pretīgā suņalopa kompānijā, it kā to visu jau tāpat pāri acīm nebagātinātu šī kaimiņa – alkāna un viņa kompanjona Džera (kurš, kā jau reiz runājām, joprojām slikti tur) uzturēšanās manā dzīvoklī veselas nedēļas garumā, it kā jau tas, ka Andra dēļ nojuka mana romantiskā nakts (nu, sekss) ar meiteni vārdā Uldis, nebūtu gana liels pamats slepkavībai un it kā netaisni noslepkavotā cūka, kuras mirstīgo atlieku ceturtdaļa, pūdama ar savu aromātu atgādināja par savu eksistenci šorīt (nez, kāpēc ugunsdzēši to līķa gabalu atstājuši zem manas gultas?), nebūtu pietiekami. Nē, dies pasarg, nē! Visam piedevās pie manis ieradās trīs šausmoņi, kas briesmīgāki par karu, mēri un badu, kopā ņemot. Jā, mana mīļā māsa un viņas divi bērnu gabali (dvīņi) ir klāt!

Par ko es te tā sajūsminos? Nu, jāatzīst, dīvainā kārtā (uz aci to noteikti neviens nepateiktu) es neesmu ģimenes cilvēks. Ziemassvētkus un jaunos gadus vislabprātāk pavadu dažādās gultās (nē, ne slimnīcas un atskurbtuves (nu, uz atskurbtuves lāvas, ja gribat, lai izsakos pavisam precīzi)). Vēl labāk – skaistu sieviešu kompānijā. Un tagad. Tagad manā dzīvoklī nekaunīgi isē šitais sieviešu dzimuma begemots (atvainojiet par iespējamajām drukas kļūdām, bet jāraksta ātri – jau vakar gana daudz reižu dabūju izbaudīt (man uzdāvātās) čuguna pannas svaru) ar nenormā spilgti sarkanām lūpām un svārkiem, kas piesedz visu, ko normāli ļaudis nedēvē par bikini zonu. Un vēl divi mazāki mutanti. Viens tāds ar biželēm un lapsenes augumu (dzeloņa gan nav, tomēr pārbaudīt neriskēšu – vakar jau stāstīja, ka es palaižot acis (nez, kāpēc viņu nepārliecināja arguments, ka palaiž tikai amerikāņi un arī tikai raķetes (nu, es tikai ļauju vaļu (tikai rokām (tikai dzērumā))))), skaļu balsi, lūpām, kas izskatās ne mazāk asiņainas kā subjektam, ko man nākas godāt par māsu, bet viņa pārliecināti dēvē par mammu. Un otrs mutants – staigājošs (retos gadījumos un nelielos attālumos) burgers, kurš uzturā patērē savus ne tik tālu evolucionējušos sugasbrāļus. Tieši pateicoties šai viņa ēdienkartei šorīt tika atrasta tā cūka.

Iedomājieties, kāda ir sajūta pamosties, kad pa Jums lēgā seksuāli norūpējies (teorētiski) Jūsu pašu dzimuma tīnis, kurš pie tam (teorētiski) ir Jūsu radinieks. Protams, pirmā reakcija bija ieraut galvu plecos un tēlot beigtu, cerot, ka viņš nav piedevām nekrofils. Diemžēl tas cerības neattaisnoja – kustības pa mani turpinājās (es joprojām atrados gultā) un piedevām tiku pilnā komplektācijā (ieskaitot pidžamu, spilvenu, segu) bagātīgi lubricēts ar siekalām. Kad nu beidzot atļāvos paziņot, ka dzimumsatiksme viņam pa šo ceļu nespīd, šamais izvēlās no gultas (laikam dikti aktīvi paziņoju) un sāka skaļi vaidēt un berzēt apdauzīto „astes kaulu” (normālos apstākļos es to vietu sauktu pavisam citādi, bet tā viņš teica savai prātāpi***ajai mātei), tagad es analogi berzēju savu ar (man dāvināto) čuguna pannu iepazīstināto aci (un es vēl domāju, kāpēc māsa vakar visu laiku atkārtoja, lai rūpīgi paskatos).

Kad beidzot visi sapratām, par ko ir runa un izvilkām to līķi no manas gultapakšas, sīkā mutante tūlīt noģība, māsa paziņoja, ka to neēdīs, bet otrs mutantēns ar aizdomīgu apetīti skatījās pavisam citā virzienā. Gāju skaidroties ar Andri.

Andris jebkādu savu vainu attiecībā uz līķi manā pagultē noliedza un daļēji es viņam piekrītu. Ne viņš to līķi uztaisīja, ne ko, tikai cept gribēja ugunskurā manā istabā. Džeris brīvprātīgi vienbalsīgi piespiedu kārtā piekrita to līķīti beidzot apēst. Andris atkal lāpās, tāpēc visa nauda izgājusi šmigai, suņu barības vietā viņi tur izlīdzas ar astoņdesmito gadu kombikornu, ko Andris zaga kolhozā, kamēr kāds viņu tur vēl gribēja redzēt (un kamēr bija kolhozs). Mājās ir sausais likums, tāpēc piekritu palikt pie Andra un atzīmēt līķīša bēres.

Tikko atvilkās mana (tā saucamā) māsa un lūdza aizņemties no Andra sievas čuguna pannu – viņējai (kura, cik saprotu, vakar tika dāvināta man) nolūzis rokturis. Nez, ko viņa tā iekaustījusi? Par godu cūkas bērēm Džera bļodā un pannas liktenim, turpinām dzert četratā. Gaidām, kad pamodīsies Andra sievasmāte, dzersim piecatā.