|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| LefRJS, 01-11-2013 16:00 |
|
35 |
2.Ko es cienu?Visu ko. Piemēram, musulmaņus - tomēr saprata, ka Jēzus bija tikai gana veikls zellis, kurš šo to tomēr saprata no mārketinga. Un noteikti Blīkšņu Banniju - nav dzīvesgudrāka grauzēja pasaulē, nu, nav. Bet patiesībā - cienu es sevi un neko vairāk. Dzīve ir pierādījusi, ka nav cieņas vērta, tāpat arī eksistence. Un ja cieņas vērta nav tā, tad jau arī nekas, kas tajā, nav cieņas vērts (te par eksistenci joprojām runa, nepadomājiet par daudz ar to "būšanu tajā", samaitātie tēviņi un mātītes /sarkastiski vaikstās un smej/).Ko es apbrīnoju?Šis jau ir krietni vieglāk atbildams jautājums, jo indivīdu grupa, lai arī man nav personiski pazīstama, tomēr, spriežot pēc visa, ir skaitliski ievērojami mazāka. Runa proti ir par tiem indivīdiem, kas apmeklē bezmaksas (vismaz maksu, cik zinu, tur jau sen vairs nemēģina iegūt) sabiedriskās labierīcības. Nu, tipa, "publiskos klozetus", kā vienā bēdīgi slavenā letiņfilmā tika teikts. Starp šāda veida iestādēm gribētos īpaši izcelt trijas, a nē, četras - veco atejvietu pie Salacgrīvas estrādes (citādi nosaukt to šausmu bedri neņemos), ievērojami retāk apmeklēto, tomēr, neskatoties uz savu atrašanās vietu, acīmredzot vitāli svarīgo, samērā jaunbūvēto mazmājiņu pie Rencēnu kapiem un divas hauzītes Valmierā - veco dīvaino veidojumu perona galā vietējā dzelzceļa stacijā un to ar humpalām apvienoto brīnumu, kas pie stāvlaukuma pilsētas pašā centrā, pie kultūras nama. Gan jau, ka Latvijā (nemaz nerunājot par pasauli) vēl daudz tādu, bet tās man kā ziemeļvidzemniekam labāk zināmās un sāpīgākās. TOP 4, tak skazatj.Tālāk. Par ko es tos nelaimīgos apbrīnoju? Par spēju ielīst tajās šausmu bedrēs (joprojām pieklājīgākais epitets, kādu spēju iedomāties), lai kaut galējas nepieciešamības gadījumā vēl atkailinātu savas nemaz ne tik ļoti pret visa veida piesārņojumu un baciļiem nejūtīgākās ķermeņa daļas un vēl kārtotu tur kaut kādas (kaut arī it kā dabiskas, bet kas gan var būt dabisks tādā vietā) vajadzības. Domāju, vismaz daļa vecāko paaudžu lasītāju sapratīs, par ko es te domāju - bez striķa (ne jau, lai kārtos, bet piešņorētu vienu galu sev ap vidu un otru ap durvīm tuvāko koku) un kāda respiratora tur rādīties nav iespējams - smaka ir teju neaprakstāma, tā jūsu roku vietā aizspiež rīkli un degunu un steigšus apdullina, acīs sariešas asaras, kas ir pat svētīgi, lai neredzētu rūsas, asiņu, fekāliju un vēl daudzus daudz briesmīgākas izcelsmes, krāsas, smakas un konsistences traipus uz trubām, sienām, grīdām, griestiem, podiem, pisuāriem, izlietnēm logiem un kasieres skeleta aizdurvē. Reiz pat gadījās sastapt cilvēku, kurš apgalvoja, ka mēģinājums, ar vienu roku pie pisuāra darot, kas nu darāms, ar otru aizdedzināt cigareti viņam Valmieras stacijas būdiņā beidzies ar nelielu eksploziju un nedaudz cietušu sejas apmatojumu. Par eksploziju negalvoju, par apmatojumu - cietis bija, pamatīgi.Bet arī ne par to mēs te gribējām parunāt (nu, par jums, šakāļi, nezinu, bet es nu noteikti ne). Apbrīnu rada tas, ka daži, acīmredzot patiešām galējas nepieciešamības mākti indivīdi, ne tikai kārto tur augšminētās darīšanas, bet spēj arī atstāt uz sienām, podiem, pisuāriem, izlietnēm, logiem, ja tādi ir, un trubām arī savus autogrāfus, datumus, sūdzības, ieteikumus un visādas citas pārdomas par dzīvi, mākslu un seksu. Nu, kā to dabūt gatavu, kā spēt atrast brīvas vietas kultūrslānī, kas jau gadu desmitiem sedz visas minētās virsmas un galvā izspiest kaut vienu jēdzīgu domu par spīti smakai un ainavām, kas momentāni desmitkārtīgi pārslogo redzes un ožas orgānus? Nesaprotu un tieši par to jūs, nezināmie kareivji (ceru, ka kapi jums vēl nav sagādāti), apbrīnoju.Starp citu - ja kāds var dalīties pieredzē par procesa tehnisko pusi - laipni lūgtum!Bilde iedvesmai. |
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
