Vai Tev ir ienācis prātā, ka mēs viens par otru nezinām absolūti neko?

Mēs radām virtuālus fantāzijas tēlus, darinām iluzorus fantomus, iztēlojoties viens otru. Mēs uzdodam jautājumus, kuru pievilcība ir tā, ka tie paliek bez atbildes. Jā, tas mums jau kļūst par tādu kā sportu – pamodināt un arvien vairāk uzkurināt otra ziņkāri, kategoriski liedzoties to apmierināt. Mēs pūlamies lasīt starp rindām, starp vārdiem, drīz varbūt sāksim lasīt starp burtiem. Mēs krampjaini cenšamies pareizi novērtēt viens otru. Un reizē cītīgi sargājamies izpaust kaut ko būtisku par sevi. Ko nozīmē „būtisku”? Vispār neko, mēs vēl neesam stāstījuši neko par savu dzīvi, neko par savu ikdienu, par to, kas mums katram varētu būt svarīgs.

Mēs komunicējam bezgaisa telpā. Mēs pat nezinām, vai dzīvojam vienā un tajā pašā pilsētā. Bet citādi? Nekā. Ap mums nav citu cilvēku. Mēs dzīvojam nekurienē. Mums nav vecuma. Nav sejas. Nav atšķirības starp dienu un nakti. Mēs dzīvojam ārpus laika. Mums - katram atsevišķi un pilnīgi slepeni – ir datora ekrāns un kopīgs vaļasprieks: mēs katrs interesējamies par pilnīgi svešu cilvēku. Bravo!