... bet kaut kas vairs nav tā ...

Tu vēro un vairs nezini, kā būt un kam būt. Jo baznīcā runā par politiku, TV un radio runā par krīzi, bērnības draugi tagad ir Londonā un klāj galdus pilī, klasesbiedrs sēž draugos, jo viņam nav darba un tu zini, ka patiesībā vairs nav arī sievas, internetā visi lamājas, politiķi nāk un mainās, neviens neko nezina, rīt varbūt nebūs tā, kas ir šodien, bet varbūt parīt būs vairāk nekā aizvakar, ja vien nebūs mazāk kā šodien.

Un tādā dienā ārsts pasaka  -  viss ir labi, tev tikai ir nogurusi sirds. Atpūties, paguli, padomā.

Bāc. Un dzīve iemauc starp acīm, jo nogurums ir nepārejošs - atkal un atkal saņemties, piecelties un par spīti visam smaidīt un darīt labu. Jo tikai mūsu labie darbi paliks pēc mums, jo cilvēka atmiņa saglabā tikai labo.

Darīt labu tikai sev ir dzīvot ērti, bet īslaicīgi. Vai varbūt arī mūsdienās ir iespējama varonība  - ja ne mirt otra dēļ, tad vismaz nepiečakarēt un būt blakus, kad otram ir smagi.