|
Pēdējās bērza lapas
Domīgi dubļos krīt,
Rakstītās kamanās pagalmā
Ziema var iebraukt jau rīt...
Tavai vēstulei pāri
Dreboši mijkrēšļa pirksti slīd...
Sveiks, mans vienīgais,
Neaizmirstamais, neatsaucamais
Pēr!
Gadu tālumos zudušais,
Kādreiz brāzmaini pāri man plūdušais,
Tu, kura sveiciens man rūtīs
Ar bezgala skumjo un grezno
Vakara blāzmu
Lāsmo.
Kopš tavas pēdējās vēstules
Reižu divdesmit gājputni
Šurp no Nīlas niedrājiem skrējuši...
Nozied pie namdurvīm ceriņi zilie,
Tevi neredzējuši.
Samierinājos, pieradu
........................
Tu manā rāmajā dzīvītē
Biji tāls vasaras negaiss,
Kas pamalē plaiksnī
Un nekad nenāk tuvāk.
Tālab vēstuli tavu
Ilgi es neatplēsu,
Baidījos skaidrajā ūdenī
Dūņas uzvandīt.
Atkal gaidās degt,
Atkal kā jaunības dienās
Baltu galdautu segt...
Pēr,
Man tas vairs nepieder,
Garām ir laiks,
Kad uz brīnumu dvēsele cer.
Tagad es lielās gaismas
Smēlēja sīkā,
Redzu jau ceļgalu-
Tepat netālu
aiz mākoņu pakalna sarkanīgā...
/Ā. Elksne/ |
