|
Solveiga mana,
Ilgi un tālu
Aiz dienu un mēnešu lejām,
Aiz gadu kraujām un kalniem
Manas ilgas kas gani
Zālainās ganībās
Biklas un straujas
Kā avis un briežus
Un kas viņas dzirdi
Pie avota dzidra
Ar savu sirdi,
Tu, kas ik mirkli
Gaidi vēl mani ,
Kādēļ Tu domās sev jautā:
,,Kas ir tas meistars,
Kas tā par roku,
Debesu velvē kas uzvelk -
Kā spožu skrējienu beidzis
Ērglis uz klints -
Varavīksnes loku ? ``
Es tas, Solveiga, esmu,
Es -
Tavs slinkais Pērs Gints.
Starp upju krastiem
Gaidu es Tevi,
Bet Tu neredzi mani,
Kaut manas ilgas,
Biklas un straujas,
Kā avis un briežus
Tu sargā un gani.
Un tad es paceļu gaisos
Uz saviem pleciem un rokām
Manas brīnišķās māsas,
Septiņas skaitā,
Un visas tās -
Varavīksnes krāsas.
Un tad viņas sauc:
-Solveiga , nāc !
Solveiga , brauc !
Taisni tai krastā,
kur varavīksne blāv
Kā ērgļa spārni pie klints,
Gadiem ilgi tur stāv,
Gadiem ilgi tur gaida
Tevi, tik Tevi
Tavs slinkais Pērs Gints.
Bet Tu nenāc -
Tu nebrauc -
Varavīksne dziest.
Saule tik karsta? ak, nē jau -
Lietus sāk acīs man riest.
Un tad Tu ,liekas man jautā:
-Kas ir tas meistars
Un roka, kas glezno
Vakara blāzmu? -
Kuru Tu vēro un sēro.
Es esmu tas meistars
Un rādu Tev,
Kur es vakaros mītu,-
Blāzmas dziestošo staru
Gaistošos akvareļos
Es ik vakaru krītu
Pie kājām Tev ceļos.
Nu Tu zini, kur mītu,-
Nāc!
Nāc , Solveiga mana,
Caur nakti ar rītu !
|
