|
Solveiga, nāc!
Solveiga , brauc !
Bet kā lai es , veca sieva,
Ceļos un eju kaut kur
Uz svešām upēm, uz krastiem svešiem,
Projām no saviem mežiem
Un ziemeļu padebešiem?
Un, ja es atnāktu kādu rītu,
Tu tik un tā mani nepazītu.
Sen manu vaigu dārzos
Ābeļu baltsārtums noziedējis,
Laiks gaišajos matos
Sirmuma pelēko sēklu sējis.
Soļi nav spārnoti vairs,
Bet nevarīgi un sīki.
Saproti pats - kā tāda tavas durvis lai ver?
Garām ir laiks,
Kad uz brīnumu dvēsele cer.
Bet, kad atpakaļ paskatos, Pēr,
Laimīgs un bagāts bijis mans mūžs.
Tālab tev pateikties gribu,
Mans neaizsniedzamais,
Mans neatsaucamais.
Tu nesamainīji mīlestību
Pret tīru kreklu
Un siltām čībām.
Kas zina, ja mani klausījis būtu
Un pametis savas mākoņu pilis
Un staru tiltus,
Mums varbūt pietrūktu dvēseles spēka
Un ilgotā laime
Par duļķainu pīļdīķi kļūtu -
Tāpat kā draudzenēm manām,
Kuru mīlošie vīri
Tik kāri svešās ganībās ganās.
Cik labi, ka dzīvē paliek
Kaut kas neaizsniedzams un nepiepildīts!
Tā ir mūžīgā uguns,
Pie kuras dvēseli sildīt.
Man liekas , ir pasacīts viss,
Lai beidzot nāk miers un klusums.
Neskumsti , Pēr,
Garām ir laiks, kad uz brīnumu dvēsele cer.
Drīz, pavisam drīz
Debesu ābolēm ziedi sāks krist.
|
