|
Pēr , atkal tu raksti
Pēc desmit klusuma gadiem,
Atkal mani pie sevis sauc:
,,Solveiga, brauc!
Bet ja tavs kuģis gājis jau bojā,
Kājām tad nāc!
Staru tiltu pār jūru tev celšu,
Zvaigzni pie zvaigznes kā akmeņus velšu.``
Bet kāpēc pats
Veltīgi gaidīt man liec?
Tukšās cerībās sagruzd un izplēn
Nez kurais riets...
Rudeņi nogrimst dubļos,
Plaukst jauni pavasari,
Tikai tu manas durvis
Vienmēr vēl neatdari
Katru dienu tavu istabu posu,
Klāju galdautu baltu,
Liku māla krūzi
Ar dzeltenām puķēm uz galda.
Tavu Solveigu, Pēr,
Daudzi par muļķi dēvē,
Simts tēvadēlu
Viņa palaida vējā,
Gaidot uz tevi...
Un tagad neviens vairs nenāk,
Visi atrada sievas
Un laimīgi noenkurojās.
Tikai tu vēl , pievēris plakstus,
Savai tālajai zvaigznei
Vēstules raksti...
/ Ā.Elksne/
|
