|
Maigā un gaišā!
Kā rasas piliens tik tīra,
Kā lietus lāse tik dzidra,
Tālu kas dzīvo aiz mežiem,
Aiz kalniem un lejām,
Zem ziemeļu padebešiem,
Solveiga mana,
Kas sēro un skumsti,-
Nesatumsti !
Vēl mana dzīve nav galā,
Kaut arī esmu
No sapņotāju ģints,
Es, -
Tavs slinkais Pērs Gints.
Bet nu es Tev rakstu,
Pievēris acīm augšējo plakstu,
Un nezinu, kāpēc
Mitrums tur zogas,
Kaut manos dārzos jau kvēlo
Brūnas un iesārtas ogas
Un no sudraba ābelēm krīt
Āboli zelta.
Solveiga, tici -
Dzīve nav velta,
Kaut arī es esmu
No sapņotāju cilts,
Taču zem kājām man
Mūžam auglīga smilts.
/J. Grots/ |
