|
Pēr,
Kurā aizā tu iekritis biji,
Kurā biezoknī aizmaldījies,
Kālab ātrāk man nerakstīji?simtiem vēstuļu esmu tev sūtījusi
Uz visām pasaules malām.
Bet tagad es zinu -
Tu esi dzīvs!
Tu domā par mani!
Sirdī man gavilē cīruļu zvani,
Tikai acis grauž atmiņu sīvums...
Vai tev pašam nav grūti
Bez mūsu pļavām un mežiem?
vai tev nebūtu vieglāk elpot
Zem ziemeļu padebešiem?
Man nevajag , Pēr,
ne mantu , ne slavu,
Vienīgi sirdi tavu.
Mans trakais sapņotāj ,
Atpakaļ nāc,
Kamēr mūžs vēl nav sadrupināts,
Kamēr rokas man stipras un maigas,
Kamēr lūpās man meža zemeņu svaigums!
Tagad man vakaros delnas grūtas
No neizglās?ītiem glāstiem,
Un jaunību savu
Es nesu kā lāstu -
It īpaši pavasarī,
Kad atsilušajā tīrelī
Atgriežas gājputnu bari...
bet rudens naktīs,
Kad kailie koki
Drebinās ledainā lietū....
Man reizēm liekas -
Es sajukšu prātā....
Pēr, neliec man gaidīt vairs ilgāk,
Atpakaļ, atpakaļ nāc,
kamēr mūžs vēl nav sadrupināts!
|
