NIEKI IV No dabas esmu diezgan miermīlīgs un lielākoties likumklausīgs pilsonis, arī nekāds varonis neesmu. Taču kādas uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas reizes ir nācies pavicināt arī kulaciņus. Parasti gan situācijās, kas skar meitenes godu un puikas pašcieņu. Tomēr savā kaķa mūžā pa aci esmu norāvies gan tikai vienā gadījumā un, cik kritiski atceros, laikam gan pelnīti. Pārējās reizes mana veiksme ir bijusi tā, ka esmu abrocis un ar diezgan precīzu kreiso āķi. Parasti sociālās un sadzīves krīzes esmu risinājis verbālā, pārrunu ceļā vai, izmantojot roku garumu un spēku, vienkārši bloķējot uzkarsušo pilsoni līdz brīdim, kurmet arī viņam ieslēdzas domāšana :D. Proti, man nav nekādu iemeslu diži lielīties ar pretiniekiem izsisto zobu virtenēm kā kamīna dekoru. Vairāk prieka man sagādājušas reizes, kad kautiņš ir šķitis neizbēgams, bet nav noticis. Viena smieklīga reize bija dziļos padumjo laikos. Mēs tikko bijām dabūjuši dzīvokli kādā Rīgas guļamrajonā [man beidzot bija SAVS rakstāmgalds]. Bija pavasara sesija LVU. Biju mazliet pārkarsis, dzenot galva PSKP vēstures murgus. Paņēmu cigareti un devos pastaigā pa jau satumsušo rajonu. Tālu netiku, kad mani apturēja plecīgu jauniešu bariņš ar .. dai sigaretu .. Situācija duma. Purns arī mīļš. Bet cigarete tikai tas nodegulis, kuru dasmēķēju. Neattapu pāriet uz krievu valodu. Teicu, ka nav man cigarešu un sagatavojos strauji atkāpties [kājas man pagaras]. Bļodiņas, atkal latvietis, vai tiešām visā rajona nav neviena krieva, kam sadot pa tauri? Mazliet drebošām kājām slāju uz mājām. Cits gadījums vēsturiski ap tiem pašiem laikiem. Kāda Rīgas industriālā satelītpilsētiņa ar atbilstoši savdabīgu sociālo struktūru. Ar kādu, teiksim, māsīcu vienkārši pastaigājāmies. Pieslāja divi padrūma un muskuļota paskata vīri. Protams, prasa cigaretes. Nu, nav .. saku .. pašiem zvērīgi gribas pīpēt, bet stipendija pēc dienām trim. Kašķis neradās. Pēc kādām minūtēm ar sānu redzi pamanu, ka abi personāži lielā tempa nesas uz mūsu pusi. Bļodiņas, laikam atcerējās, ka neiedeva purnā. Saspringām. Pastiepjas raupja, mazliet netīra roka ar divām cigaretēm — še, uzpīpējiet, študentes. 21. gadsimta sākumgadi. Majori vēl krimināli dīvaini, jo īpaši vakara stundās. Mazliet sniega, gaiši izgaismota Jomene, cilvēka neviena, tikai daži klīstsuņi tālumā. Ir ap desmitiem vakarā. Izgriežos no savas šķērsielas, lai dotos iedzert vakara alu. Pēkšņi pamanu jaunu puišu draudīgu ķēdi šķērsu ielai. Ap 10–12 gabalu. Nepārprotami meklē purnu, ko atspārdīt. Kur atkāpties nav. Veikali ciet, krogi arī. Kabatā aptinu atslēgu ķēdi ap kreiso dūri. Varbūt pagūšu kādam iedot rīklē, kamēr vēl būšu rīcībspējīgs. Puišu rinda, sasniegusi mani, pašķiras un izlaiž mani cauri. Stīvām kājām eju tālāk. Tik nodzirdu teikumu krievu valodā — tas savējs, viņš katru vakaru šajā laika dodas uz NN krogu iedzert alu.. |