NIEKI VReiz man bija neatbildēta mīlestība. Tas bija sen, pirmajā kursā. Ļoti gudra meitene, tik gudra, ka bija gandrīz skaista. Es tolaik biju 186 cm garš, patoloģiski kārns [apm. 60 kg], valkāju jērbiezu platīnblondu pāžu [frizūru] un biezstiklu lenonenes, kā arī platgalu kļošenes. Poruka bālais zēns un bez jebkāda seksapīla. Intelektuāli un dzīves enerģijā es, protams, nebiju pāris, bet viņa diezgan rāmi piecieta manu kucēnpadevīgo skatienu un pionierīgo vienmērgatvs dežurēšanu viņas tuvumā, pat īpaši nekritizēja sev veltītos dzejoļus. Mamma viņai bija labi zināma kultūras darbiniece, taču dažādu iemeslu dēļ viņas darbs notika provinces pilsētā, proti, mana sapņu meitene dzīvoja Rīgā pie vecvecākiem. Zinot mazmeitas pārmantoto seksuālo apetīti, abi vecie viņu ļoti pieskatīja. Es biju veco akceptēto draugu sarakstā un tiku labprāt uzņemts arī mājās, drīkstēju pavadīt meiteni uz teātriem, kino un citām kultūrsociālām aktivitātēm. Dzīvoklis bija centrā, vecolaiku — augsti griesti, lielas telpas. Meitenei bija iedalīta zāle, kādus 30–40 m2 liela, ieeja no koridora, otras durvis, divviru, veda uz vecvecāku istabu. Pēc lekcijām biju uzkāpis pie viņas, jo vakarā bija jāiet teātrī, un man nebija jēgas dzīties uz Pārdaugavu. Niekojāmies, dzērām kafiju, runājām par gandrīz neko [angļu viduslaiku literatūru], mēģināju spīdēt, nesanāca. Telpas lielums ļāva uzturēt erōtiski drošu attālumu, kaut gan jau krēsloja, un galda lampas blāvā gaisma radīja gandrīz romantisku noskaņu. Mulsums, rokas nervozi meklē nodarbi. Paņēmu lelli no sekcijas, no tām lielajām mirkšķinātājām, kas kustinātas spēja izpīkstēt gandrīz saprotami vārdu mamma. Kaut ko ņēmos ar to. Laiku pa laikam lelles saimniece tikai noteica — nedari tā! Tas laikam iedvesmoja. Sāku lelli izģērbt. Kad tiku līdz biksītēm, atskanēja gandrīz izmisīgs kliedziens — NEVELC NOST BIKSĪTES! Tajā brīdī atsprāga divviru durvis un istabā iedrāzās abi vecīši, kuri acīmredzot visu laiku bija klausījušies aiz durvīm .. bija diezgan apmulsuši, redzot, ka mēs abi esam katrs savā istabas stūrī un pilnīgi apģērbti. P. S. Liktenis manu Zvaigzni padarīja par vientuļo māti. Viņas lielā mīlestība, pirmkārt, bija precēts un, otrkārt, nomira jauns. Vēl ilgi viņai vecīši esot pārmetuši .. nu kāpēc tu neizvēlējies Pēteri, viņš taču bija gatavs ņēmējs. Tagad, tikai pēc gadiem un ar vēra ņemamu attiecību pieredzi, es saprotu, kāda tā bija manas dzīves veiksme, ka viņa neizvēlējās mani. Taču tas laiks bija skaists. |