mīlestība vai resurss

Tiešām nedomāju, ka vēl par to rakstīšu, taču šis narcisu–empātu fenomens mani ir ieinteresējis. Agrāk par to nebiju dzirdējusi, lai gan bieži brīnījos par dažādām dīvainām norisēm cilvēkos un sabiedrībā. Un šis atklājums man it kā saliek puzles pa vietām. Neteikšu, ka pilnībā to esmu sapratusi, bet cenšos. Man pat šķita, ka nevienu narcisu nepazīstu, bet, kad iedziļinājos viņu „definīcijās”, — pazīstu visnotaļ daudz. Viņu ir daudz. Mūsu ir daudz.

Gribēju šajā sakarā padalīties ar vēl kādu atklājumu. Tātad – narcisi un empāti. Empāti dod, narcisi ņem. Es biju iedomājusies, ka dod kaut ko taustāmu – pakalpojumu, darbu, naudu, sexu....Bet nē, pie došanas piederās arī kaut kas nemateriāls -, piemēram, empāts var dāvāt labas sajūtas narcisam. :) :) Nepārprotiet! Draudzību var dāvāt! Emocionālu prieku! Izdevigumu! Uzmanību! Vientulības mazināšanu (šis jau mazāk). Bet nu sapratāt. Tas ir baigi tricky.

Un kas notiek, ja narciss kaut ko saņem? Ne jau vienmēr nedod burtiski neko! Nē, nē! Ja empāts labi „dotē” – ar praktisku pakalpojumu, emocionālu devumu, narciss kaut ko jau arī dod. Dažreiz pat dāvina kaut ko. Un empātam vajag maz! Viņš domā: „O, šīs ir īstas attiecības, te ir mana vieta! ”. Jo saņem jau arī. Kaut ko. (To, ka mazāk, ka vairāk tāpat pielāgojas, - to nepamana, uzskata par normu. Tā ka pazīmes mazāk saņemšanai ir, bet, kamēr narcisam ir akurāt izdevīgi, viņš kādu devuma plūsmu 1:2 vai 1:3  patiešām dod.)

Bet kur rodas problēma? Problēma rodas tad, ja empāts, piemēram, saslimst, vnk kļūst neizdevīgs, kaut kādu apstākļu dēļ apstādina tekošo došanu. Narcisam tas ir viss! Tad empātu izmet ar kāju pa pakaļu ārā! Slimībā pamet, bēdās pamet, ievainojamībā atkāpjas. Vārdu sakot, viss! Tiklīdz nav izdevīgi, izmet empātu no savas dzīves ārā, aci nepamirkšķinot, kā lietu! Empāts gan tā nedarītu, jo „normāli cilvēki” „attiecībās”, varbūt „pat īsti tuvās, draudzīgās, ilgermiņa” tā nedara! Bet dara! Narcisi tā dara. Bet nepamanīja to tik ilgi tāpēc, ka empāts visu laiku bija izdevīgs, sev neko neprasīja, otru neapgrūtināja, pielāgojās, slimībās atbalstīja otru. Visu laiku bija izdevīgs „resurss”, arī „emocionāls resurss” galu galā. Bet tiklīdz empāts zaudē došanu, tā cauri.

Tāpēc otru var iepazit vienīgi „ejot karā”, „izēdot kopā pudu sāls”. Jo otru var iepazīt tikai tad, ja rodas nesaskaņas, dazādas vajadzības, ja otrs arī nes kādu apgrūtinājumu. Narcistiskie tipi uz šādiem apgrūtinājumiem neparakstās. Un to var nezināt pat gadiem. Bet, ja empāts nonāks vienalga kādās grūtībās, tad nāksies aizdomāties par narcisu fenomenu.

P.S. Es tiešām domāju, ka ir cilvēki, kuri nemāk mīlēt. Vienkārši nemāk. Viņos tas iekšā nav. Viņi spēj tikai resursu vērtēt. Un vēlams viņus savlaicīgi atmaskot, lai nebūtu ilūziju. Lai zinātu, kā attiecības ar viņiem veidot, ko gaidīt un par ko brinīties. Tas nenozīmē, ka viss ir fatāls. Bet domu sapratāt. Princips ir diezgan konkrēts. 

P.P.S. Narcisi, piemēram, par bērniem nerūpējas. Jo - no bērniem taču neko nevar saņemt, tas ir tīrais ieguldījums. Tāpēc diezgan izteikti narcistisku iezīmju personu var atpazīt, ja pēc šķiršanās par bērniem aizmirst. (Kamēr dzīvoja kopā, ir izdevīgi, tad var kādu sīku došanu dot. Ja pavisam nav izdevigi - pēc šķiršanās - nu tad nemaz un nekā nav izdevīgi ieguldīt savā bērnā, piemēram, - ziedot laiku un naudu. Narcisi, tiesa,   par bērniem nerūpējas arī ģimenē dzīvojot. Viņus patērē, liek sev kalpot. Dažādas izpausmes. Bet bērni ir labs lakmusa papīrītis, jo no viņiem nevar neko saņemt tūlīt - tātad vai nu iesūkt saņemšanai sev (darbu vai emocionālu izlādi) vai nelikties ne zinis.)

"Cilvēka spēju mīlēt nevar novērtēt tikai pēc tā, kā viņš izturas pret tevi, kad tu viņam sagādā prieku. Ir jāredz arī, kā viņš izturas pret tevi, kad tev pašam ir vajadzīga viņa mīlestība."