narcisi un empāti

Es joprojām domāju par narcisiem un empātiem – bargajiem kungiem un kalpiem bez pašapziņas. Es jau veicu arī salīdzinājumu, ka tie ir tie paši neticigie cilvēki, kuri dzīvo bez Dieva apziņas – šķiras, kad grib, grēko, cik grib, dzīvo, kā grib, un domā, kā sanāk. Tad arī sanāk radīt vidi, kur dzimst bērni - narcisi un empāti – ar ego novirzēm. (No labām ģimenēm nākušiem labais nāk automātiski, no vidējām – vajag pieregulēt „caur rakstiem”, no sliktām ģimenēm – viņiem droši vien raksti vien nepalīdzēs, arī psihoterapijā būtu jāiet.)

Narcisiem ego ir pavirzīts sevis virzienā, bardzības virzienā. Bet empātiem  ego ir pavirzīts nost no sevis – atdot sevi – un parasti atdod sevi sevī iesūcošajiem narcisiem.

Narciss, piemēram, vāc ābolus. Bet empāts savus ābolus atdod narcisam. Bet narciss sēž uz ābolu čupas, viens pats ēd, gavilē, valda un izkalpina empātu. Gan jau kaut ko arī iedod, ja sevišķi čakli pastrādājis. Bet, ja empāts atradīsies uz slimības gultas, neceri, ka narciss dalīsies ar paša empāta savāktajiem āboliem.

Paradoksālākais, ka abi savas lomas nepamana un neapzinās.

Tātad tādi cilvēki rodas tad, ja ir slima situācija (parasta –priekš latviešu vidusmēru ģimenēm) un tad rodas bērni ar vienu vai otru novirzi atkaribā no citiem iedzimtiem parametriem (temperiments, jūtigums utt.).

Tagad apstāsimies pie „kalpojošā empāta”, kas ir diezgan ipašs personas tips. Patiesibā kalpojošais empāts gandrīz atbilst Bibeles kalpojošajai dveselei – atsakās no sevis, atsakās no „sev”, lai iepriecinātu otru. Kaut kādā ziņā viņs ir īpašs. Pirmais steigsies palīgā, nevērtēs savu labumu. Viņā patiesi piemīt daudz krietnu ipašību un vajag patiesu iedziļināšanos, ar ko tad viņš tomēr atšķiras no Bībelē minētā „ideālā cilvēka”.

Viena no atbildēm – mīl jeb kalpo aiz bailēm. Aiz bailēm būt atraidītam, izmestam, nemīlētam, sistam (pamēģini nepienest narcisam ābolus). Dažreiz saka, ka kalpo aiz pieraduma, jo ir labi iedresēts kalpot un pakalpot. Kā vergs (tikai empāts kalpo brīvprātigi, identificējas ar kalpojošo lomu, vergi – ne vienmēr). Dažreiz saka, ka empāts „kalpo no tukšuma, bet īsta mīlestiba kalpo no pilnības”. Tas ir reāls uzbrauciens empātam. Tiek pārmests, ka viņš kalpo destruktīvās attiecībās, ka kalpo no pašapziņas nepilnibas. Īstens kalpotājs, sirdšķīsts, Dievam tīkams kalpotājs kalpos ar pašapziņu no pilnīgi skaidras izvēles, bailes nebūs – ne būt atraidītam, ne izmestam, ne arī vēlēsies novērtējumu vai piederību (gariguma virsotni būs sasniedzis). Tiesa, tāda kalpošana ir reta un drīzāk ar tādu asociējas, piemēram, Mātes Terēzas un līdzīgu svēto kalpošanas.

Tie visi apgalvojumi, manuprāt, ir tuvi un tomēr neviens nav īsti patiesi precīzs.

Es dotu tādu skaidrojumu

Kalpojošais empāts ir piedzimis ģimenē, kura deformē komposa radarus. Viņš ir tāds pats kalpotājs pēc dabas kā Bībelē aprakstītais. Bet viņš ir iemācījies kalpot sliktiem cilvēkiem un bez izvērtēšanas izsniegt savu kalpošanu (nevis grūtdieņiem kalpo un rūpējas par sevi, bet augstprāšiem, kuri ekonomē savu darbaspēku). Varbūt pat viņam nav izvēles. Tie ir apstākļi, kuros viņš ir nonācis. Bet komposa rādītāji vienalga ir salauzti. Kalpojošā empāta uzdevums būtu pārstāt kalpot velnam, bet liktenis it kā piesien viņu velniem, jau no dzimšanas tādiem ir spiests kalpot. Un tad it kā pierod. Un tas arī ir viņa grēks, jo viņš kalpo velniem un pats to nesaprot. Nesaprot, jo atrodas tajā vidē un uzskata par normālu. Tāpēc kalpojošam empātam ir jāveic iekšēja evolūcija, lai viņs saprastu, ka savu kalpošanu atdod ne tur. Un, ja viņš dzīvo materiālajā pasaulē, viņam jākļūst arī nedaudz stervīgākam un patiesībā, gluži kā bijušajam (iemācītam) vergam, jāiemācās nebaidities – ka ne katrs cilvēks grib tikai izmantot un „sist”. Kaut kādā ziņā viņam ir „sista suņa” refleksi – sēdēt būdā, stūrī, nenākt ārā, neuzticēties – iznākt tikai, lai pakalpotu. Kalpojošais empāts ir cilvēks, kuru ir traumējusi narcistiskā vide, tāpēc viņa dabiski kalpojošā nesavtīgā daba ir ieguvusi nokrāsu, ko sauc par „kalpo no tukšuma”, kas izklausās gan  nedaudz pārspīlēti un netaisni.

Kalpojošo empātu var salidzināt ar ziedotāju, kurš ziedo, nevis grūtdieņiem, izglītībai, veselībai, bet narkobiznesam, oligarhiem, alkoholiķiem u tml. Un tas arī ir viņa grēks. Kaut arī neviens nav mācījis viņu to saprast. 

Kalpojošam empātam ir jāatrod kaut vai teorētiski pareizs komposs un jāpārkārto sevi. Tā vai citādi, tas prasa īstu iekšējo izaugsmi. Narcisi aug, kad viņus pamet empāti. Dažreiz nevis aug, bet nomirst. Un kopumā tas patiesi ir bēdīgi.

P.S. Lūdzu ņemt vērā, ka narcisu un empātu radars ir dažādā intensitātē. Neviens nav obligāti simtprocentīgs narciss vai empāts.