Intuīcija vai prāts

 Manā dzīvē ir bijušas situācijas, kad domāju „jā” vai „nē”. Un vispār nevaru saprast, ko saka sirds, ko prāts, jo škiet, ka abi saka gan „jā”, gan „nē”. Nevaru saprast, ko kurš saka, bet skaidrs ir tas, ka ir šaubas. Esmu par dažādiem paņēmieniem lasījusi, kā izsvērt „jā” vai „nē”. Piemēram, uzliekot papīra lapu uz galda un tad vairāku dienu garumā uzrakstīt argumentus zem „jā” kolonas un zem „nē”. Esmu tā darījusi. Vēl tika ieteikts likt atzīmes – novērtēt, cik tie argumenti ir būtiski.

Bet....Tad es atklāju vienkāršāku risinājumu, vismaz daudzos gadījumos (gandrīz visos). Ja ir šaubas, tad ir „nē”. Jo, ja būtu stabils „jā”, tad šaubu nebūtu. Tad būtu: „Jā, jā, jā, jā, jā! ”. Bet šaubas ir vienkārši „nē”. (Izklausās pārāk vienkārši, lai būtu ticami. Bet nudien vairākkārtīgi – tās reizes, kad to piefiksēju, - tas ir nostrādājis.)

Dažkārt par savu vienkāršo atrasto izsvēršanas paņēmienu aizmirstu. Un atkal sāku šaubīties par citām lietām, citās sfērās. Un atkal sāku malt „jā” vai „nē”, – kurš īstāks „jā” vai „nē”. Ne intuīciju, ne prātu var atšķirt – prāts griež tādus virpuļus un domu konstrukcijas, ka saprast nevar neko, burtiski 1:1, brīžiem 2:1 un jau pēc brīža 1:2.

Un tad atkal atceros. Ja vispār griežas virpuļi, tad noliekam jautājumu malā un pieņemam, ka ir vienkārši „nē”. (Un ir tik daudzi iemesli, kapēc negribas akceptēt to „nē” vai bail pieņemt to „nē”.....Un tas kā reiz ir prāts, nevis intuīcija. Prāts saka: „Kāds „nē”, davaj „jā”. Tas butu prātīgi un arī vienkārši, un mierīgi.”)

P.S. Man vienalga liekas, ka strīdi starp prātu un intuīciju ir vissarežģītākā spēle. Prāts apspēlē ar argumentiem vienā setā sev par labu. Un intuīciju tajā brīdī pat nevar uztvert kā intuīciju, bet tikai kā prāta ideju, kuru pats prāts uzvar.

Un vai jums tā mēdz būt?