Atzīšanās mīlestībā

Kā mainās dzīve un attieksme pret lietām un parādībām gadu gaitā!

Pirms gadiem ... (labāk neskaitīt) ne mirkli nešauboties aiztraucu prom no dzimtā dārza teju vai atpakaļ neskatīdamās. Prātā tikai viens - priekšā lielā dzīve - ģimene, darbs, izpriecas... Dārzam tur nebūs ne vietas, ne laika.

Paiet laiks un saproti - ir, ir vieta arī dārzam. Patiesībā tā nekur nav pazudusi. Mazliet sakropļota un transformēta tā ir bijusi arī uz smacīgā Rīgas asfalta. Laikam reta bija tā nedēļa, kad neizskrēju caur Centrāltirgus ziedu eju vai stādu tirdziņu. Nu vismaz līdz Saktas puķu tirdziņam, pirms Maestro kopā ar Jūliju to neizformēja "lieliskās" Vernisāžas sakarā...

Tagad neizsakāmi aizkustina pirmie sniegpulksteņi, kas stūrgalvīgi dzen asnus cauri sniega segai, pirmie kartupeļu vai burkānu laksti... Cik nav bijis tā, ka vasaras atvaļinājuma laikā dārza vagā tupēdama, sapratu cik ļoti esmu sailgojusies no rīta vieglā rīta kleitiņā ieskriet dārzā pēc zemenēm un apraustīt nezāles vai vakaros aplaistīt izslāpušos... Daudz netrūka, lai uzrakstītu un ierakstītā vēstulē nosūtītu darba uzteikumu un nekad neatgrieztos tajās smacīgajās ielās...

Tā ja... dārzs nav vīrietis, kuram grūti piedot vilšanos, ja rudens nogalē saproti, ka biji sacerējusies uz ko vairāk. Un, spītējot tādā reizē izteiktiem solījumiem "vairs nekad NEKAD! ... ( neielaisties nekādās attiecībās ar dārzu), pavasaris atkal atnāk ar niezošiem pirkstiem, absolūtu piedošanu, un stingru apņēmību kopt un lolot mūsu ttiecības arī turpmāk un ar daudz lielāku degsmi .

Un visi tie vīrieši, kas neglaimojoši izsakās par sieviešu mīlestību uz dārzu, vienkārši ir nenormāli greizsirdīgi, jo saprot, ka tā ir bezierunu mīlestība, ar kuru konkurēt ir ļoti grūti un tam vajadzīgs liels un smags darbs.