Kā uzsākt sarunu ar bērnu par TO

Kaut kad mēs te aprunājāmies, ka DG sadaļa kļuvusi pārāk akadēmiska un drūma, kaut kādi dziļdomīgi apgaroti raksti par ziemu un savām sajūtām ziemā, mācības kā atrast sevi un pareizo ceļu, kā sevi uzlabot, utt. Visādas megapareizas lietas, mācības, sajūtas, pamuļķu auri..

Krč, laiks mest krūmos šito plinti un izvilkt vietā kaut ko vieglāku, gaisīgāku.

Piektdiena 13-tais un sekojošais 14.februāris ir lieliska iespēja aprunāties par TO.

Tagad visiem viegli, atrodi internetā vajadzīgo lapu, pajautā MI, aprunājies ar bērnu vai iedod izlasīt pašam... Bet kā tad bija agrāk, kad par binārajām sistēmām ciparu elektronikā neviens pat dzirdējis nebija? Ko sadarīja mamuki un tētuki?

Pieņemu, ka lauku bērni šajos jautājumos bija krietni izglītotāki nekā pilsētnieki, sevišķi tie, kam kūtī kādi lopiņi.

Manējie ne čiku, ne grabu. Un kūts nebija. Nu labi, bija mums kaķu meitene, un pie viņas martā un vēl viskautkad regulāri piestaigāja apkārtnes runči no malu malām, jo pieļauju, ka citu kaķu meiteņu pāris kilometru rādiusā nebija. Tikai man ne tikai neinteresēja, ko KisīteL dara pēc tam, kad nokāpj no ābeles un izspraucas cauri maurojošo pielūdzēju baram, kas, akurātā aplītī ap ābeli sasēduši, gaida šo maģisko brīdi. Nē, mēs ar bračku pusi nakts nikni trenkājām brūtgānus ar malkas pagalēm, lai beidzot varam normāli aizmigt.

Vārdsakot, kaķu mīlas lietas man bija un palika svešas.

Un tad, kādā 4. klasē kaut kā uzgāju bračkas slēptuvi, kur cita starpā bija arī grāmata ar visai intriģējošu nosaukumu "Atklāti par laulības dzīvi". Ap to laiku visu mājas bibliotēku vismaz vienu reizi jau biju pārlasījusi, tāpēc droši ķēros klāt arī šai.

Oi... Pārlasīju ar šausmām un sapratu, ka vecākus traumēt ar jautājumiem negribu - viņi tam vēl nav gatavi. Tomēr nekavējoties bija jādalās atklājumos ar draudzenēm. Meičas atnāca ciemos, lai iepazītos ar grāmatu. Un te atklājās, ka daža laba draudzene ir krietni erudītāka konkrētajā tēmā. Viena pat atnesa uz skolu viņas fāčuka slēptuvē atrasto kāršu kavu ar pornogrāfiskiem attēliem...

Bail iedomāties, kas būtu, ja vecāki vai skola kaut ko uzostu.

______

Un tad pienāk brīdis, kad par TO jārunā ar pašas bērnu. Ideālā gadījumā mammas izrunājas ar meitām, tēvi ar dēliem...

Man, kā vienmēr, nestandarta gadījums – jārunā ar dēlu. Pilnīga nesaprašana...

Veiksmīgi sagadījās, ka tēma kaut kā uzpeldēja kursabiedru tusiņā. Tur puiši dalījās pieredzē. Cita starpā bija viens aptuveni šāds stāsts: puika iet jautāt mātei - vai drīkst iet uz ballīti. Māte tradicionāli aizsūta puiku vaicāt atļauju tēvam. Tēvs tikai atjautā : "Prezervatīvus paņēmi? Ja jā, tad ej."

Saprotu, - vīru runas ir vīru runas, man jāņem piemērs.

Nopietni gatavojos un pat mēģinu iestudēt runu. Bet kad pienāk īstais brīdis, neko vairāk par nedrošu pīkstienu "Vai prezervatīvus paņēmi?" izspiest nesanāk...

Puika tā jocīgi paskatās uz mani - vai mammucis nav maķenīt aptracis - un pārmetoši novelk: "Nu, mamm?..."

Krč, izgāzos un aizgāju kaktā nokaunēties...

____

Vai kādam veicās labāk?