Klusums nav neitrāls

Es nerakstu šo, lai pārliecinātu.

Tas, kurš grib strīdēties, jau ir izlēmis.

Es rakstu, jo ir lietas, kuras pazūd nevis no aizlieguma,

bet no pieraduma.

Mēs reti pamanām brīdi,

kad netaisnība kļūst nevis par problēmu,

bet par fonu.

Ne viss, kas ir likumīgs, ir pareizs.

Un ne viss, kas ir neērts, ir aplams.

Tieši šī atšķirība parasti pazūd pirmā.

Valsts nav ēka.

Valsts nav amats.

Valsts pat nav sistēma.

Valsts sākas tur,

kur cilvēks vēl spēj pateikt sev patiesību

arī tad, ja par to jāmaksā.

Man nav vajadzīga atzinība.

Nav vajadzīga vara.

Nav vajadzīga piederība pusei.

Ir vajadzīgs tikai viens

lai doma, ka atbildība sākas ar sevi,

nepazūd pavisam.

Jo brīdī, kad mēs sakām

“no manis tas nav atkarīgs”,

kaut kas ļoti svarīgs jau ir nodots.

Es nezinu, kā viss beigsies.

Bet zinu, ka patiesība reti uzvar skaļā balsī.

Tā izdzīvo pie tiem,

kuri atsakās samierināties ar ērtu nepatiesību.

Ja šo izlasa kaut viens cilvēks

un sajūt vieglu nemieru, nevis dusmas -

ar to pietiek.