PAR TO, KAS NOTIEK, KAD NEKAS IT KĀ NENOTIEK

Ir brīdis, kad sabrukums vairs neizskatās pēc sabrukuma.

Tas izskatās pēc ikdienas.

Cilvēki ceļas.

Iet uz darbu.

Runā par laikapstākļiem.

Plāno nākamo mēnesi.

Un tieši tajā brīdī viss ir visbīstamākais.

Jo nekas vairs nesāp pietiekami, lai kliegtu.

Un nekas vairs nešķiet pietiekami svarīgs, lai apstātos.

Nav viena lēmuma, kurš mūs iznīcina.

Ir tūkstoš mazi piekāpšanās mirkļi, kurus neviens vairs negrib atcerēties.

Kad:

– vārds vairs nenozīmē solījumu

– amats vairs nenozīmē atbildību

– pacietība tiek sajaukta ar tikumu

– izdzīvošana tiek saukta par dzīvi

Un cilvēks sev pasaka:

“Es jau neko nemainīšu.”

Šis teikums ir nāvējošāks par jebkuru ienaidnieku.

Tautas neizzūd tāpēc, ka tās uzvar.

Tautas izzūd tad, kad tās pierod.

Pierod pie tā, ka:

– gudrība netraucē, bet arī neko nenozīmē

– viduvējība ir droša

– klusēšana ir prātīga

Pierod dzīvot bez prasības pēc jēgas.

Šis nav stāsts par politiku.

Politika vienmēr nāk pēc tam.

Šis ir stāsts par brīdi, kad cilvēks pārstāj sev jautāt:

“Vai tas, ko es pieņemu, padara mūs stiprākus — vai vienkārši ērtākus?”

Kad šis jautājums pazūd, viss pārējais ir tikai sekas.

Nav vajadzīgs ļaunums, lai viss sabruktu.

Pietiek ar vienaldzību bez kauna.

Pietiek ar cilvēkiem, kuri saka:

“Es daru tikai savu darbu.”

“Noteikumi ir noteikumi.”

“Tā nav mana atbildība.”

Neviena sistēma neizdzīvo ilgi bez cilvēkiem, kuri uzņemas vairāk nekā viņiem prasa.

Šis nav aicinājums kļūt par varoņiem.

Varoņi ir skaisti stāstos, bet īslaicīgi realitātē.

Šis ir aicinājums nepazust sev pašam.

Nepieņemt to, kas padara tevi mazāku.

Nesaukt klusēšanu par gudrību.

Nesaukt izturēšanu par dzīvi.

Jo brīdī, kad cilvēks piekrīt dzīvot bez jēgas,

viņš sāk mirt vēl esot dzīvs.

Ne visi šo sapratīs.

Un nevajag.

Patiesība nekad neaug masās.

Tā aug atsevišķos cilvēkos, kuri sāk runāt savā starpā.

Ja šis teksts tevi kaitina — tas strādā.

Ja tas liek apstāties — tas ir iesakņojies.

Ja tas liek runāt ar citu cilvēku — sēkla ir iedzīvojusies.

Neviens šeit netiek aicināts sekot autoram.

Autori mirst. Idejas paliek.

Ja šīs rindas paliek pēc tam, kad autora vairs nav,

tad pietiek ar vienu lietu:

Lai kāds kaut kur sev pajautā:

“Vai es dzīvoju — vai tikai piekrītu?”

Un ar to pietiek, lai viss vēl nebūtu beidzies.