drūmi mīlas panti -24autors - es ****** Neatradu tevi vairs rītausmā, Bet ieraudzīju jau citā dienā, Jo tu kā notrūkusi poga ripo, Iekrizdams vai katrā šķirbā. ***** nezinu, ko lai daru ar savu mīļāko baru - varbūt izlozi veikt, vai varbūt izretināt: "oliņ boliņ .. un tu esi brīvs! " jo es jau to varu, bet vai būšu gandarīta? ja var pienākt tāds rīts, kad gultā modīšos viena, un lūzīs mana iedomība. bet būs jau par vēlu, jo kāds arī man būs noskaitījis "oliņ boliņ ..." un tad arī es būšu izmesta no spēles nevienam nevajadzīga ***** Es neesmu maizes kukulis, Ko gabaliņos lauzt un ēst, Jo neesmu kājslauķis, Kur savus zābakus var plēst, Un neesmu sauleszaķis, Kuru ķert un nenotvert, Bet esmu sieviete, Ko vienmēr nedabūt. ***** neaiztiec mani - es sitīšu tāpat kā tu mani kad greizsirdība atņem tev prātu neaiztiec mani - es mīlēšu tāpat kā tu mani kad mīlestību aizdzen ar spēku ****** Mans prāts ir sapinies zirnekļa tīklā, Kuru reiz uzaudu bezmiega naktī; Tajā es pati kā noķerta muša Mokos sava zirnekļa gūstā. ***** Cik daudz ir tie prinči: Kam balti, kam melni, Un, kam zirgi jau kleperi. Jo zirgā tik viena ir vieta, Kurā izlepis princis jau sēž - Es tādam neskriešu pakaļ. Kam man tāds princis Un ceļā nodzītais zirgs - Tādu nemiers vien dīda. Lai jau tas princis jāj citur Savas naivules meklēt, Jo negribu zirgu starp kājām. Labāk jau kājāmgājējs: Kurš nejāj projām nekur, Un apķēris mani vien tur. Pacelsim glāzes par viņiem, Kam sirdis mīļumā ganās, Un nav iemesla jādelēt citur. ***** līdz tevīm vēl aiziešu rasā pirms saullēkta un tevi tur sastapšu slapju bez cerībām bet es tevi atstāšu un došos vēl tālāk lai reiz atrastu to ko jau meklēju tevī es noteikti nevilkšu līdzi sev tādu kurš pats sevi mērcē lai raisītu žēlumu jo neesmu es zirgs kam vezumu smagi ir jāvelk un jāvelk jo es jau ar tevi reiz iebraucu auzās un nu visu lieko pametu tajās ******* Nevirini velti manas durvis - Slikti stāvēt caurvējā. Ja tu nespēj pārkāpt slieksni, Pazūdi reiz vējā. Nevēlos vairs slimot mīlestību - Labāk vienai bezvējā. ******* Jau kājas auju Un vēl pēdējo reizi apskauju, Lai aizietu Un zaudēto pamestu, Bet par atmiņu Uzlieku skūpstu - Tik ledaini aukstu, Lai sāpēs pati neizkustu. ***** Tu man piekriti Kā pirmais sniegs: Tik patīkams un jauks. Un tā tu arī pazudi, Kā nokūst baltais prieks; Es tikai atceros, ka biji tāds. Tā mani dubļos pameti, Un aiziedams tu teici, Ka vēl daudz un ļoti snigs. ****** Tu par mani nekad nedomā, Jo pats sev vienmēr esi padomā, Tāpēc nav vairs kopīga nekā, Un pametu es tevi pārmetumu nogurumā. **** Es tevi pie sevis sienu Ar trauslu pavedienu, Jo ubagoju vēl vienu Kopā pavadītu dienu. ******* Manas mazās pilsētas skvērā Baloži maizes drupačas knābā. Tie man apkārt lido un staigā - Laikam to vēstuli zaudēja vējā. To neatradu tuvākā pastā, Vai arī laikam kaut kur tā ceļā, Bet varbūt tu rakstīt vēl domā, Un nesaņemšu tuvākā laikā. ***** Tu pie manis kaut kad atnāksi, Un tāpēc jau es arī gaidīšu, Bet, kamēr tu vēl ilgi šurpu iesi, Sev tikmēr kaut ko atradīšu. Un beidzot tu pie manis atnāci, Jo es šo satikšanos cerēju, Bet, kamēr tu tā ļoti ilgi gāji, Es ar’ vēl kaut ko padarīju. Jo, kamēr savā priekšā izcilāji Ik katru ceļā iekāroto lindraku, Es arī citiem bikses atpogāju, Un savu laiku netērēju veltīgi. ***** tur kur pļavas un kur noras visas nezāles zied tur kur meži un kur krūmi visi lidoņi dzied tur kur ievas un kad naktis pāri tikties steidz kur ir mīla un kur viltus atklājas kad beidz ******** es kā viesulis tevi loku un laužu bet tu kā bezvējš man atbildi ar mieru es kā neprātīgs tevi apkļauju bet kļūsti pa auku un mani atstāj vienu ***** kurā pasaules malā man tevi atrast jo zeme ir apaļa un ceļi kā zirnekļu tīkli uz kuru pusi vēl doties vairs nevaru saprast bet varbūt tu mani centīgi meklē un tā viens otram mēs pa apli staigājam pakaļ bet vai man tāpēc ir jāstāv uz vietas lai tu manām ilgām reiz nepaej garām jo ticot cerot un vienīgo gaidot pirmais jau vecums var pienākt un tāpēc vēl tālāk es pasaulē dodos jo ja nu tā ātrāk mēs gaitas varēsim krustot bet ceļā tik daudz manī kārīgi ķerās un gan jau tu arī skaties uz citām jo tāpēc jau nevajag degunu nokārt ka neprotam tikties uz apaļas pasaules malām **** neko es nedabūšu tikai vairāk gribēšu jo blakus tev būšu un pievilt mēģināšu neko es nelabošu tikai vairāk mānīšu jo blakus tev iešu un neganti melošu ****** Es vēl savu ligzdu savīšu: Un tajā piepūtusies sēdēšu, Un lepni spārnus vicināšu, Un nevienu tajā nelaidīšu, Jo, ja es kādam noticēšu, Tad atkal visu pazaudēšu. ****** ne mani mācīsi
ne mani mainīsi
tik manu spītību
pretī saņemsi
tu mani nievāsi
tu mani zākāsi
tik manu ienaidu
visā jutīsi
vēl mani gribēsi
vēl mani tramdīsi
tiklīdz aizbēgšu
tu mani zaudēsi
***** kur tad tu aizmuksi ar savu nastu uz tuksnesi bēgsi tas pārāk tālu vai nu jūrā skriesi kur kuģi ņemsi pa upi aizpeldēsi tur panākšu ak nastu atstāsi to neatļašu bet tu aiz sevis durvis aizvēri un projām aizgāji bez nastas ko visu man atstāji lai neaizmirstu savu sirdskroplību kā mocīju tevi bet salauzt nespēju jo tu mani mīlēji ******* aizskrēju pie tevis jau aizsvilusi lai kaisles ugunskuru kurinātu bet tu ar ūdens šalti sagaidīji lai nodzēstu un mani padzītu un nu es zaudējuma asarās mirku ka vairs nespēju uzšķilt ne dzirksti kamēr ilgās ciešanās izžuvusi nu jau svilu pa labi pa kreisi bet tu savā izvēlē kļuvi par dīķi kurā dzēsdams vai katru liesmu nu jau reti kad veldzēt tu spēji mēs visuma radīti pretstati kam nolemts ir mīties ar otru bet mūsu vidū mazumā tādi kuri prasmīgi savieno guni ar ūdeni un kopīgā laimē satiek uz mūžu diemžēl vairumā tādi kā pētnieki kuri viens otru atrod tikai uz brīdi vai meklējumos vien laika izniekotāji varbūt bijām viens otram mēs radīti bet mācējām mīlēt vien pieredzi kurā mums paraugs gan vecāki gan arī tas ko redzam ap sevi ***** Es tev savu roku dodu – Tikai sirdi neatdodu, Jo es tevī mieru rodu, Kamēr mīlestību neatrodu. ****** cik labi ka es neatrodu mīlu un man tāpēc nenodara pāri es varu brīvi vēzēt savus spārnus un neviens tiem nonobradā galus ***** Nestaigā apkārt ar lietu - Mūžīgi dubļus tu bridīsi; Atnāc pie manis pa sniegu - Kopā tad kupenās kritīsim. ***** Es vēl pie tevis atnākšu, Bet, ko tur izdarīšu, Ja tavu vienaldzību izjutīšu, Kad viena pati runāšu? Es labāk neaiziešu, Bet vientulībā paraudāšu, Un citu sameklēšu - Vai tāpēc tevi aizmirsīšu? Es vispār neko nedarīšu, Un mazliet nogaidīšu, Jo, kad meklēsi tev piedošanu, Es savas durvis aizslēgšu. ***** gribu tev sacīt ko mīļu lai mūsu strīdumu dzēstu bet labāk jau gruzdēšu lai uguni neuzpūstu un mēs tur neiekristu lai veltīgi nesadegtu jo tevi vēl mīlu ar slāpētu liesmu kad gaužas asaras riju jo tu izdari visu lai mani pazemotu bet neceri ka ilgi vēl cietīšu jo reiz es uzliesmošu kad pacietību pazaudēšu un pārlēkšu pār ugunskuru bet tevi tur pelnos pametīšu ****** Tu reiz jautri no kalna divatā brauci, Bet tagad ragavās iejūgts jau esi, Jo tajās kāds palicis mugurā sauc: “Ko tūļājies, muļļa - nu velc! ” **** tev pēdas raud pa sniegpārslu taku jau dubļos nomītu slapju tur soļi man kauc ar pretī skrējienu traku jau pusceļā saprastu lieku jo māņu atbalsis sauc jau pilnas ar melīgu lietu lai līdzi sev vilktu ar viltu ***** Ārā smagi pārslas snieg, - Tikai tevis nav aizvien; Lēnām ceļus aizvelk ciet, - Tajos cerības vien iet. ***** Nu brienu pelēku ziemu: Bez saules un sniega, Ar tik vienmuļu ikdienu, Ka prieks pat par lietu. Jau logā līmēju pārslu: Tik baltu un nepatiesu, Kā pēdejā cerība mana, Ka nāksi reizē ar sniegu. |
