Pimās nedēļas secinājums

Pirmās nedēļas secinājums.
Izrādās, man taisnība bija — visefektīvāk ir ātri tikties dzīvajā. Īsa sarakste, abpusējs piedāvājums, un — tiki tad - drīzāk Jā vai drīzāk Nē.. Jo, draugi mīļie, anonimitāte un konfidencialitāte ir tādi gumijas jēdzieni. Ja pasažieris jau pie domas vien, ka varētu satikt paziņu, svīst un raustās kā trusis pļavā, nu tad ko? Te jau vesela armija beibju, kam patīk paslēpes spēlēt.Un tās desmit gadus vecās bildes sarakstē… Nu nopietni? Ko puisis iegūst? Pastaigu, kurā cer, ka man brilles saplīsušas un es neredzu, ka viņš ir pilnīgi cits cilvēks? Tas jau ir pirmais signāls diagnozei “patoloģiska melošana”. Nu, labi, darbavietu un uzvārdu te neprasa kā darba intervijā, bet savu vārdu gan var pateikt.Un tie teksti… “Tu esi pirmā, kam es rakstu.” Bet fonā — tāds veterāna cienīgs stāžs, ka skaidrs: šis jau zina, kāda ir vietējā satikšanās tirgus inflācija. Nu, ja veterāns, tad veterāns, to jau nevajag slēpt. Anketā vari klusēt, bet pozicionējumā gan — godīgi! Bet kā es reaģēšu, ja ieradīsies pilnīgi cita persona, nekā izskatījās sarakstē? Normāli. Nu. Nor/mā/li. Jo es ekspektācijas idealizētas neizvirzu. Tikai puiku būs žēl — iedomājies, veselu nedēļu centies: tīras apenes, zeķes bez cauruma, un te — neatstāj iespaidu.Tāpēc vienīgais, ko es sagaidu: bez ilūzijām. Gan no savas, gan no otras puses. Un, ja atnāk īsziņa “drīzāk nē” — viss kārtībā. Normāli.